Šodien jau paspēju sadusmoties un "norakt" mūsu skaisto nedēļas nogali. Izdzēsu telefona numuru, bet tad tu piezvanīji. Dzirdot tavu balsi, mani pārņēma tādas pašas sajūtas kā svētdienas naktī, kad mūzikas ritmos dejoju, bet tu omulīgi iesēdies mīkstajā dīvānā, priecājies par skatu. Tavās acīs varēja lasīt svētlaimi, lai arī tas bija tikai mirklis. Mirklis, kas man atmiņā paliks uz mūžu. Vakar vēl domāju, ka tā ir kārtējā trauma, bet šodien saprotu, ka man ir jāpriecājas par to, ka satikāmies. Sajust tavus maigos skatienu, siltās rokas, kaislīgos skūpstus. Es ilgojos, sasodīti ilgojos. Mūsu mīlestībai nav nākotnes, tai ir tikai šodiena un atmiņas. Šodien vēl kaut kur izlasīju par to, ka vajag ļauties mīlestības mānam, kaut arī zini, ka beigās varbūt sāpēs. Nevar mīlēt bez ticības brīnumainai mīlestībai uz mūžu, šī sajūta ļauj mums lidot.
Esmu atkal piešuvusi sev spārnus. Paldies tev.
Bet sestdien es jau būšu kopā ar citu. |