Velna milti

Es noteikti nebiju noilgojusies pēc skolas, lai gan vasaras pēdējās divās nedēļās garlaicība ņēma virsroku,
un vispār šī vasara ir manas dzīves lielais melnais pleķis,
pat saulainas un karstas dienas nespēj atkausēt ledus karalieni un izvilkt viņu vismaz no prāta aprobežotības robežas,
un ar smaidu sirdī paskatīties uz visām tām iespējām, ko sniedz bezrūpība,
taču vieglāk ir ar nīgru skatu vērot apkārtni, gausties par visu un guļus stāvoklī vērot, kā uz mēbelēm krājas putekļi.
Dienas slīd kā ēnas un laiks griež pasauli otrādi ātrāk nekā mans prāts spēj tvert mirkli,
viss tālais liekas tik tuvs un otrādi.
Vampīra režīmam ir pienācis gals, jo esmu beidzot izdomājusi, ka dzīvē ar kaut ko arī jāsāk.
Piemēram, ar sevis kontrolēšanu- pašdisciplīnas un gribasspēka audzināšanu.
Tā nu jau otro nedēļu guļu pa naktīm un pa dienām cīnos ar žāvām un miegu.
Skola sākusies ar garu jo garu sarakstu ar grāmatām, kuras jāizlasa (protams, žēl, ka šis jaukais process tiek uzspiests un turpmāk noteikti man asociēsies ar galvas sāpēm un negulētām naktīm),
bet tajā visā jau, protams, ir arī kaut kas labs un elpu aizraujošs, citādāk manis jau tur nebūtu.
Joprojām kaļu plānus, kā sasniegt vairāk pēc iespējas īsākā laikā, pagaidām pēc pēdējiem aprēķiniem- tie ir 8 gadi,
8 gadi no manis jaunības.
Šodien pirmo reizi caur pastu maksāju rekvizītus,
un parīt man būs jauna pase.
Vēl man nepatīk politiskās reklāmas, kas ir sastopamas it visur un it visā, jo, man jau liekas, ka ar labām lietām nevajag reklamēties (drūmais secinājums...)
Tajās politiskajās muļķībās nav spēka iedziļināties, jo tāds klejojošais cirks vien sanāk, tikai līdz smiekliem gan tur tālu.
Tāpat kā man dzīve kādreiz nebija iedomājama ar kafiju, tad tagad tāpat tā nav iedomājama bez kafijas. Tāpēc laiks doties pēc jaunas dienas devas.
Kafija ar kondensēto pienu ir garšīga.
Un noteikti CEO- come with me ir mana jaunā mīļākā šī brīža dziesma,
un My sisters keeper ir mana jaunā šī brīža mīļākā drāma,
Inception ir mana mīļākā šī brīža mind fucking filma,
The Prestige ir vienkārši kārtējā mana mīļākā filma,
un Keita Vinsleta ir mana šī brīža mīļākā aktrise (Eternal Sunshine of Spotless Mind, Revolutionary Road)
tāpat kā di Caprio mans šī brīža mīļākais aktieris (Revolutionary Road, Inception),
protams, šo visu iesaku arī citiem, ja nu kāds vēlas papildināt savu personīgo kolekciju.