Velna milti

Draudzība bieži pārvēršas mīlestībā, bet mīlestība draudzībā gandrīz nekad.
Tātad cilvēki, kuriem ir izteikti labas savstarpējās attiecības, bieži iemīlas viens otrā. Cits stāsts jau, protams, ir par to, uz cik ilgu laiku tas notiek.
Bet mans secinājums ir, ka draudzība un mīlestība ir divas dažādas lietas, un ka tās viena otru nepapildina. Jo mīlestība uzliek važas vārdam ‘draudzība’. Mīlestība cenšas padarīt cilvēkus atkarīgus vienu no otra, bet piespiedu kārtā.
Draudzība liek cilvēkiem ilgoties vienam pēc otra bez pienākuma apziņas. Draugi var nesatikties vairākas dienas, pat nedēļas, tas taču ir tik normāli. Katram indivīdam ir savas vēlmes. Vēlme pabūt vienam, vēlme atpūsties no ikdienas cilvēkiem, vēlme pamēģināt ko jaunu. Draudzība šīs vēlmes saprot un respektē, bet mīlestība kliedz: „Mēs neesam nedēļu tikušies, un tu pat pēc manis neesi noilgojies/usies! Tu ej izklaidēties, bet neņem mani līdzi, kāpēc tu negribi izklaidēties kopā ar mani? Tu nedēļu nozudi un nedevi par sevi nekādas ziņas, kā tu tā varēji?! ‘’ Mīlestībai šīs vienkāršās lietas ir grūti izprast, tā visu laiku uzdod jautājumus: „Kā, kāpēc utt.?” Sākas iekšējais konflikts sevī, un cilvēks vairs nesaprot, kas notiek. Viena liela prāta un sevis čakarēšana.
Reiz man kāda draudzene teica, ka mīlestība nepastāv, ka tā ir gaistoša un ka patiesā vērtība ir draudzībai mīlestībā, kas pieļauj gan ‘’krāpšanu’’, gan vēlmi nevēlēties satikties un visu pārējo, kas ir tik (ne)raksturīgs mīlestībai. No vienas puses es viņu mazliet sapratu, bet no otras, kas man likās loģiskā puse,- kā gan tas ir iespējams, ja tu esi ar kādu kopā, tad taču nemaz nav vēlme satikties ar citiem, ‘’ laist pa kreisi’’. Un vispār tev ir vēlme satikties tikai ar vienu cilvēku un būt kopā tikai ar viņu. To laikam sauc par iemīlēšanos, tā gan ir bieži novērojama parādība cilvēku starpā.
Tauriņi vēderā, galvu reibinošās sajūtas ir īstas vai tikai ilūzija? Tās izdomā mūsu prāts, lai analizētu sirdi. Taču arī šīs sajūtas ir pārejošas, viņas vairs nav tādas kā pirmajā reizē. Bet, neapšaubāmi, šīs sajūtas ir patīkamas. Tās liek asinīm riņķot straujāk un justies dzīvam. Mīlestība tur cilvēku sirdspukstus uz viena viļņa, tāpēc daudzi cilvēki tiecas pēc mīlestības.
Taču vai mīlestībā ir iespējams vienā un tajā pašā cilvēkā iemīlēties vairākas reizes pēc kārtas gluži kā pirmo reizi? Vai tomēr tas viss kļūst tikai par pieradumu, pēc noteiktā panta „tam tā ir jābūt!”. Kas notiek ar mīlestību, kad pazūd visas ilūzijas, vai tā nomirst vai pārvēršas draudzībā?
Te nu es kaut ko sapratu (vai sajutu), visu to, kas man līdz šim likās pilnīgi un galīgi nepieņemams.
Šis raksts nav pilnīgs,
jo tajā dienā uznāca sirds apskaidrība, kuru nevarēju aprakstīt vārdiem,
un tad rakstīju un vidū apnika, jo sapratu, ka cenšos aprakstīt neiespējamo.
Tas bija pirms gada, un tagad nejauši šo visu atradu savā datorā...

Viens no mūsdienu populārākajiem teicieniem: "Ej uz priekšu, neskaties atpakaļ, tur tu visu jau esi redzējis!"
Doma tāda, ka cilvēkiem jādzīvo uz priekšu ar jauniem mērķiem un plāniem.
Doma ir laba.
Bet es taču ir pagātnes veidota, jo par savu nākotni es vēl neko nezinu. Taču pagātne mani izdzīvo un nāk man līdzi, to nevar aizmirst. Tā ir kā grāmata grāmatu plauktā, indivīds varbūt to nelasa, ir nolicis to dziļi jo dziļi šajā plauktā un ir pat par to aizmirsis.
Taču tā grāmata tur stāv, krājas ar putekļiem, lai gan neizmantota- tā tur stāv.
Tāpat ir ar atmiņām, lai, cik ļoti es nepūlētos kaut ko aizmirst un nolikt to tālu jo tālu zemapziņas dzīlēs, tās nāk man līdz.
Jo tieši atmiņas- labās, sliktās, skumjās, melanholiskās- ir tās, kuras mani veido. Un bieži vien, ja šajās atmiņās ir negatīva informācija, es par to domāju, bēdājos, cenšos saprast, kāpēc ir tieši tā un ne citādāk. Iegrimstu sevī, savās domās, savā pasaule, kuru saprotu tikai es, taču es tur maldos tik ilgi, līdz beigās lūdzu palīdzību kādam citam. Cilvēks, pie kura esmu vērsusies, cenšas man palīdzēt ar kādu racionālu padomu un, ja tas nelīdzēs, tad droši vien, ka dzirdēšu šo frāzi: "aizmirsti, nedomā par to, dzīvo nākotnei."
Tā jau tas ir, nodoties pārāk ļoti pagātnei, nav veselīgi. Taču, ja es pie kāda notikuma kavējos ilgāk nekā parasti, tas nozīmē, ka nevaru tam tikt pāri.
Noliedzot pagātni vai apspiežot kādu notikumu, mēs noliedzam un apspiežam paši tevi, tāpēc labāk ir pie kāda notikuma pakavēties pietiekami ilgi un izdzīvot to, kamēr esam visu tajā izķidājuši un sapratuši, jo citādāk grāmatu plauktā krāsies ar vien vairāk melno grāmatu, kuras vāks putekļus no mūsu zemapziņas dzīlēm.
Manuprāt.