Ai, Andri, Andri...
Ceturtdiena, 08.10.09.
Muļķīgi sanāca vakar ielikt punktu tur, kur gribēju likt komatu. Bet ko darīt. Bija jau vēls. Izdarāmo lietu sarakstā ar trekniem burtiem iezīmējās Ingas Ābeles luga „Tumšie brieži’’. Tā nu metu savas domas pie malas un devos uz gultu lasīt. Nu jā, bez dušas, protams, arī neiztiku. Tātad 00:30 tikai ieritinājos zem segas un pievērsos lugai. Attapos, ka pulkstenis ir jau pus 2. Luga tikai pusē. Lasīšanu atliku uz vēlāku laiku. Tas būtu- lugas rīta cēliens 25. autobusā. Centos aizmigt. Miegs nenāca vēl ilgi. Vārtījos pa gultu. Sāpēs? Domās? Katrā gan ziņā mierīgs prāts man nebija. Visu laiku domāju par to, kāda gan es esmu muļķe. Tāda muļķe, tāda muļķe. Viegla atziņa, tā daudz ko attaisno, bet tā neizdzēš sajūtas. Tā nu šobrīd neatceros, kādu domu vakar gribēju apģērbt ar vārdiem.
Bet es atceros šodienu. Interesanta diena. Semināros nebija garlaicīgi. Literatūra man vienmēr ir patikusi. Analizējām Ingas Ābeles darbus. Ja kādu darbu izlasa pavirši, nu tā ķeksīša pēc, tad nepamanītas paliek daudzas būtiskas lietas, kas pilnībā izmaina teksta saturu un uztveri. Jāmācās saskatīt simbolus, bet to gan jau, ka ar laiku apgūšu. Nastja atsūtīja SMS, kas lika man pasmieties un pēc tam vēl ilgi smaidīt. Tur bija kaut kas par katjoniem un par to, ka es viņai pietrūkstu. Literatūrzinātnē šī SMS tiešām liek atcerēties vecos labos un trakos laikus, kad visa mana dzīve tika veltīta ķīmijai un vēlmei sadalīt kādu skolotāju jonos, vai vismaz sliktākajā gadījumā, ja nu galīgi nav nekādu variantu, pašai sadalīties jonos. Nu stāsts gluži kā pasākās. Pilnīgs absurds un pilnīgi neiespējami. Tā teikt, invarianti.
Pēc literatūrzinātnes atkal mīļā latīņu valoda, kurā mana pirmā kontroldarba atzīme ir skatīts. Visnotaļ bezcerīgi. Nu jā, es nevēlos par to runāt! Būs vien jāapmeklē privātstunda pie Andrito.
Tad nu es tagad zinu, kā izskatās darbības vārda ciešamā kārta gan pagātnē, gan tagadnē. Bezjēdzīgi, protams. Bet pablatot jau var.
Pēc šīs dienas pieredzes tagad arī klases darbi klasificējas divās grupās:
a) man tīkamie,
b) man netīkamie.
Uzrakstīt stāstu ar 12 teikumiem latīņu valodā 30 minūšu laikā. Pilnīgi neiespējami man kā latīņu valodas anti-guru. Vēl jautrāk, protams, ir sēdēt pirmajā solā. Tieši pretī Andrītim un vērot, kā viņš smīn par mūsu latīnisko analfabētismu. Gluži kā no scenārija „Kā gan to var nezināt? ‘’ Tad, mēģinot kādu lietvārdu klasificēt pēc kādas no deklinācijām, uzreiz var pateikt, vai klasifikācija ir notikusi veiksmīgi vai tomēr nē. Dabā tas izskatās šādi- mens, menis (m). Tātad otrās deklinācijas I personas vienskaitļa nominatīvs būs ar galotni – us. Andrītis pie sevis sāk ļauni smīnēt, tātad tā tomēr ir 3. deklinācija. Bet tā kā 3.deklinācija sīkāk iedalās vēl 3 grupās, par kuru atšķirībām mēs ar Lieni varam tikai minēt, tad iepriecinām mūsu latīņu valodas guru ar pēc iespējas gramatiski nepareizākiem teikumiem. Līdz pēdējam tūkstotim pazemojoši. Bet galvenais jau, lai Andrim būtu jautri. Tā nu uzrakstījām visbezjēdzīgāko stāstu pasaulē. Tiesa viņš sastāvēja tikai no deviņiem bezjēdzīgiem teikumiem ar tikpat bezjēdzīgu gramatiku.
Muļķīgi sanāca vakar ielikt punktu tur, kur gribēju likt komatu. Bet ko darīt. Bija jau vēls. Izdarāmo lietu sarakstā ar trekniem burtiem iezīmējās Ingas Ābeles luga „Tumšie brieži’’. Tā nu metu savas domas pie malas un devos uz gultu lasīt. Nu jā, bez dušas, protams, arī neiztiku. Tātad 00:30 tikai ieritinājos zem segas un pievērsos lugai. Attapos, ka pulkstenis ir jau pus 2. Luga tikai pusē. Lasīšanu atliku uz vēlāku laiku. Tas būtu- lugas rīta cēliens 25. autobusā. Centos aizmigt. Miegs nenāca vēl ilgi. Vārtījos pa gultu. Sāpēs? Domās? Katrā gan ziņā mierīgs prāts man nebija. Visu laiku domāju par to, kāda gan es esmu muļķe. Tāda muļķe, tāda muļķe. Viegla atziņa, tā daudz ko attaisno, bet tā neizdzēš sajūtas. Tā nu šobrīd neatceros, kādu domu vakar gribēju apģērbt ar vārdiem.
Bet es atceros šodienu. Interesanta diena. Semināros nebija garlaicīgi. Literatūra man vienmēr ir patikusi. Analizējām Ingas Ābeles darbus. Ja kādu darbu izlasa pavirši, nu tā ķeksīša pēc, tad nepamanītas paliek daudzas būtiskas lietas, kas pilnībā izmaina teksta saturu un uztveri. Jāmācās saskatīt simbolus, bet to gan jau, ka ar laiku apgūšu. Nastja atsūtīja SMS, kas lika man pasmieties un pēc tam vēl ilgi smaidīt. Tur bija kaut kas par katjoniem un par to, ka es viņai pietrūkstu. Literatūrzinātnē šī SMS tiešām liek atcerēties vecos labos un trakos laikus, kad visa mana dzīve tika veltīta ķīmijai un vēlmei sadalīt kādu skolotāju jonos, vai vismaz sliktākajā gadījumā, ja nu galīgi nav nekādu variantu, pašai sadalīties jonos. Nu stāsts gluži kā pasākās. Pilnīgs absurds un pilnīgi neiespējami. Tā teikt, invarianti.
Pēc literatūrzinātnes atkal mīļā latīņu valoda, kurā mana pirmā kontroldarba atzīme ir skatīts. Visnotaļ bezcerīgi. Nu jā, es nevēlos par to runāt! Būs vien jāapmeklē privātstunda pie Andrito.
Tad nu es tagad zinu, kā izskatās darbības vārda ciešamā kārta gan pagātnē, gan tagadnē. Bezjēdzīgi, protams. Bet pablatot jau var.
Pēc šīs dienas pieredzes tagad arī klases darbi klasificējas divās grupās:
a) man tīkamie,
b) man netīkamie.
Uzrakstīt stāstu ar 12 teikumiem latīņu valodā 30 minūšu laikā. Pilnīgi neiespējami man kā latīņu valodas anti-guru. Vēl jautrāk, protams, ir sēdēt pirmajā solā. Tieši pretī Andrītim un vērot, kā viņš smīn par mūsu latīnisko analfabētismu. Gluži kā no scenārija „Kā gan to var nezināt? ‘’ Tad, mēģinot kādu lietvārdu klasificēt pēc kādas no deklinācijām, uzreiz var pateikt, vai klasifikācija ir notikusi veiksmīgi vai tomēr nē. Dabā tas izskatās šādi- mens, menis (m). Tātad otrās deklinācijas I personas vienskaitļa nominatīvs būs ar galotni – us. Andrītis pie sevis sāk ļauni smīnēt, tātad tā tomēr ir 3. deklinācija. Bet tā kā 3.deklinācija sīkāk iedalās vēl 3 grupās, par kuru atšķirībām mēs ar Lieni varam tikai minēt, tad iepriecinām mūsu latīņu valodas guru ar pēc iespējas gramatiski nepareizākiem teikumiem. Līdz pēdējam tūkstotim pazemojoši. Bet galvenais jau, lai Andrim būtu jautri. Tā nu uzrakstījām visbezjēdzīgāko stāstu pasaulē. Tiesa viņš sastāvēja tikai no deviņiem bezjēdzīgiem teikumiem ar tikpat bezjēdzīgu gramatiku.