Velna milti

Tikko iznākusi no dušas.. Slapji mati. Dvielis apkārt... Kafijas krūze rokās... Autubuss pēc 15 min. Man patīk būt ātrai.

Trešdiena, 07.10.09. Seminārs. Filozofija
Pulkst. 11:31

Vēl 29 minūtes līdz semināra beigām.
204. auditorija ir pilna ar jaunām un ne tik jaunām sejām, kas vairāk vai mazāk rūpīgi klausās pasniedzējā, kas nemitīgi cenšas kaut ko prātīgu pateikt, taču ik pa laikam apmaldās savās domās, un mēs līdz ar to nesaņemam atbildes uz mums interesējošiem jautājumiem. Domas tomēr ir pārāk plašas un brīvas, lai mēģinātu tās aprobežot ar pēc iespējas piemērotākiem vārdiem. Un to var saprast.
Pasniedzēja uz saviem, nezinu cik gadiem, izskatās labi. Visnotaļ patīkama sieviete, tikai diemžēl filozofijas pasniegšana nav priekš viņas. Tas sabojā visu iespaidu. Melna, svītraina žakete, sarkans svīteris un balta blūzīte zem tā. Melnas bikses, melna josta ar metāla sprādzi priekšā. Kurpes saskatīt nav iespējams, jo tās slēpjas aiz mēbelēm. Pasniedzējas balss piepilda auditoriju. Gaiši mati. Melni, lieli auskari ausīs un uz pirksta tāds pats gredzens. Aksesuāri spēlējas ar viņas drēbēm, tā veidojot kontrastu. Protams, nepamanīts nepaliek arī mazais zelta riņķītis uz kreisās rokas pirksta jeb laulības gredzens. Jā, aiz garlaicības tiek ievērots ikviens sīkums. Vislabāk atmiņā palikusi frāze: „Nelauz maizi uz pusēm!’’ Kas vienkāršajā valodā nozīmē: „Nesagrauj draudzību!’’

Seminārs beidzās, vai cik žēl!

Pārvietošanās no punkta A līdz punktam B jeb no 204.auditorijas uz 208. auditoriju. 12:30 sākas šīs dienas otrais un pēdējais seminārs. Vai zināt, kāpēc 208. auditorija man ir viena no mīļākajām auditorijām? Tur viņš ir, tur, ārā. Pa logu saskatāms, mans mīļais televīzijas tornis. Tātad ir ko vērot. Bet nav labuma bez ļaunuma- lidināšanās pa mākoņiem man jāatliek uz kādu garlaicīgāku semināru. Ir tik grūti koncentrēties.
Secinājums- bez izpildīta mājasdarba semināros nav ko darīt. Tātad- jāmaina mācīšanās stils. Varu turpināt lidināties apkārt.

Cik labi, ka domas ir brīvas un tās pieder tikai man. Es varu atrasties šeit, bet domās esmu kaut kur citur. Tā kā domas ir neredzamas, tad neviens man neko nevar pārmest.
Es atrodos šeit, šajā aukstajā un drūmajā auditorijā, bet kā gan man gribētos atrasties savā dzīvoklī. Dažreiz es vienkārši nogurstu no visa un visiem,tāpēc man ir paveicies, ka man ir šis mazais miteklis, kurā es varu no visa patverties, ņemot līdzi tikai sevi un savas domas. Kā gribu es tagad paķert portatīvo datoru, uztaisīt sev siltas kafijas krūzi un ielīst savā lielajā aukstajā gultā zem siltas segas. Auksta gulta, silta sega. Kas man ir pret manu gultu? Kāpēc es vispār domāju tikai par savu dzīvokli nevis esmu tur? Netipiski, ka vieta, kas man vienmēr saistās ar patīkamu siltu siltumu, šobrīd ir auksta un tukša. Pēc remonta vēl nav nomazgāti logi, lai varētu pielikt gardīnes, bez tām dzīvoklis tiešām šķiet tukšs. Aizkari tomēr dod mājīgumu, bez aizkariem no logiem nāk auksts gaiss, kas aizdzen manu smaržu no šī dzīvokļa. Aukstums ir diezgan nepanesams, tāpēc to vien gribas darīt, kā ierušināties segā. To piesildīt ar savu elpu un dot tai sava ķermeņa siltumu, atstājot tur savu smaržu un identitāti. Tāpēc zem manas segas tikai man būs labi un silti, ja vien nebūs kāds īpašs cilvēks, ar kuru vēlēšos dalīties, dodot savu siltumu. Jā, ja viens tāds būtu... Bija... Nav... Laikam tieši tāpēc es vēlos tur tagad būt viena tikai ar savām domām un vēlmēm.
Universitātē daudz jāmācās, tas man atņem manu brīvību, manu morālo telpu, tas ir nedaudz negodīgi, tāpēc mājasdarbus iedalu šādās grupās:
a)man tīkamie,
b)man netīkamie.

Es laikam katru dienu jebkurā diennakts laikā varu aizbraukt mājās ar domu: „Es mācīšos’’. Bet tāpat galu galā man nepietiks laika pat priekš sev tīkamajiem mājasdarbiem. Laikam jāpieradina sevi pie domas, ka visi mājasdarbi ir man tīkami mājasdarbi. Šobrīd tā, protams, šķiet tīrā utopija, taču, pieņemu, ka pēc laikā tas kļūs tikpat pašsaprotami kā viss pārējais. Tātad stulba sajūta, jo mājasdarbi tomēr ir priekš manis, tie mani papildina un pilnveido. Tad jau sanāk, ka, nepildot mājasdarbus, es sevi aplaupu? Spilgts piemērs- šis seminārs. Jā, es sevi aplaupu. Bet ir taču tik nepatīkama sajūta, ja cilvēkam kaut ko atņem. Tā nu es pēdējā laikā aizraujos ar sevis aplaupīšanu, es laupu visu, kas man pieder. Tagad jau par daudzām ‘’lietām’’ var teikt- piederējis. Un nenovērtēju to, ko iegūstu. Ko es šobrīd iegūstu? Klusums. Atbildes nav. Atkal es domāju aprobežoti. Tik ļoti gribas izrauties ārpus saviem rāmjiem. Gars lido. Tas ir netverams. Ķermenis ir matērija, kuru uztveram. Taču tas stāv uz vietas. Tas aprobežo, kā būrī tur ieslodzītus garu un dvēseli. Materiālais ir pārāks par abstrakto. Bet abstraktais bez materiālā nav iespējams. Materiālais viscaur iesakņojas cilvēka domās, jo tas palīdz iztēloties, dot formu un izskatu objektiem, kurus uztveram. Viss, ko iedomājamies, mūsu apziņā uzreiz izveido matērijas formu.

Ja es mācētu zīmēt, tad šobrīd šis bezjēdzīgi garais raksts netaptu. Tik bieži, veroties ārā pa logu, ir bijusi vēlme uzzīmēt to, ko es redzu. Es māku zīmēt. Tā jau nu gluži nav, ka nemāku. Tomēr katrs cilvēks māk rokās turēt baltu papīra lapu un zīmuli. Neesmu nekāds izņēmums. Taču man nav talants uz zīmēšanu, es neprotu domai piešķirt skaistas līnijas, kas zīmējumam ir tik ļoti nepieciešamas. Tāpēc rakstīt savā ziņā ir daudz vieglāk. Labs veids, kā izlādēties. Izteikt savas domas. Vismaz sev. Atklāti. Kaut vai tās nekad vairs nepārlasīšu, šobrīd tas mani atbrīvo no ikdienas stulbās sajūtās. Aizpilda to tukšumu, kas manī mīt. To sajūtu, kas man nemitīgi atgādina, ka kaut kas ir zudis, ka kaut kas pietrūkst. Kas tāds, kas kādreiz ir tik ļoti piepildījis un darījis laimīgu. Bet tad uzreiz iztukšojis. Paradokss jeb vai tikai emociju kontrasts? Tikai žēl, ka iztukšoties ir daudz vieglāk nekā piepildīties. Tu mani iztukšo, tu mani piepildi. Tad mani atkal iztukšo, tad atkal piepilda. Mūžīgi mūžos. Iebildumu jau pret šādu dzīvesveidu man nebūtu, ja vien tas visu laiku nenotiktu pa apli. Visu laiku- viens un tas pats. Dzīvoju pa apli. Skumīgi. Aplim nav progresa. 19 gados regresēties nav labi! Riņķot, riņķot un riņķot. Emociju virpulī. Ar prātu pret sienu, ar sirdi tukšumā, ar dvēseli bezdibenī. Ar prātu pret sienu, ar sirdi tukšumā, ar dvēseli bezdibenī. Aplis sairst, uz laiku aizmirstas ikdienas rutīna. Bet pēc laika es atkal pamanu- ar prātu pret sienu, ar sirdi tukšumā, ar dvēseli bezdibenī. No riņķošanas dažreiz sareibst galva. Pilnīgs iekšējais haoss, ārējie iespaidi neizraisa nekādas emocijas. Vien atkal atmiņas. Viss, kas man pieder, manas atmiņas. Labas, sliktas, baltas, melnas, raibas, priecīgas, skumīgas- dažādas.