vientuļais monologs
Interesanti- cilvēks, kuru kādreiz no sirds gribēju iepriecināt..kura klātbūtni izbaudīju ik mirkli... un kuram vienmēr veltīju vispatiesākos novēlējumus un kuru no sirds mīlēju.. tagad.. pat no labākās gribas nevaru vairāk, kā uz draugiem.lv aizsūtīt tukšu vēstuli ar banālo tekstu 'daudz laimes'... un nē, ne jau tāpēc, ka man principi neļauj Tev veltīt kārtējo daļiņu no sevis, bet vnk man vairs nav ko tev teikt...secinājums, cik viegli var aizmirst 9 kopā pavadītus gadus... ka kārtējais mīļais cilvēks, var kļūt pa tukšu vietu... nē, es nerunāju par Tevi kā par tukšu vietu, bet par sevi...
dažreiz pat tāds niecīgs vārds kā 'paldies' ir ļoti vajadzīgs... Bet pat uz to Tu neesi spējīga... kaut reiz būtu pajautājusi, kā man iet... bet nē.. Tev obligāti jādzīvo no attiecībām uz attiecībām... neveltot laiku nekam, pazaudējot sevi..un ko es---man jau ir apnicis Tev uzbāzties ar savu esamību.. un tikai tad, kad Tevi kārtējo reizi kāds sāpina.. tikai tad tu par mani atceries... taču pie velna.. cilvēki nāk un iet.. dzīves laikā draugi var nomainīties līdz ārprātam, bet man tracina, ka atbilde uz visu vienmēr ir "aizmirsti''..
nu tad uz priekšu mēģināšu aizmirst 9 gadus no savas dzīves...
dažreiz pat tāds niecīgs vārds kā 'paldies' ir ļoti vajadzīgs... Bet pat uz to Tu neesi spējīga... kaut reiz būtu pajautājusi, kā man iet... bet nē.. Tev obligāti jādzīvo no attiecībām uz attiecībām... neveltot laiku nekam, pazaudējot sevi..un ko es---man jau ir apnicis Tev uzbāzties ar savu esamību.. un tikai tad, kad Tevi kārtējo reizi kāds sāpina.. tikai tad tu par mani atceries... taču pie velna.. cilvēki nāk un iet.. dzīves laikā draugi var nomainīties līdz ārprātam, bet man tracina, ka atbilde uz visu vienmēr ir "aizmirsti''..
nu tad uz priekšu mēģināšu aizmirst 9 gadus no savas dzīves...