Impulss ([info]trakais18) rakstīja,
@ 2018-10-07 21:06:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Joprojām...
Ja ne pa durvīm, tad pa logu. Un, ja izmetīs ārā arī tur, tad līdīšu pa skursteni. Arī tad, ja palikšu viss vienos sodrējos melns. Es būšu.
Šīs dažas rindas šķita svarīgas. Jo par spīti visiem tiem kukuržņiem, ir tik daudz tā labā. Tik daudz labā, ko pamanīt. Un novērtēt.

(...)

Vakar bija pirmais skrējiens šajā gadā, par kuru bija gandarījuma sajūta. Man vajadzēja šo atgādinājumu, ka skriet var arī ar tādu prieku. Uzrāpjoties finiša kalnā runāja arī nogurums, ceļgali un slāpes, taču vairāk par to visu šoreiz bija gandarījums. Apzinājos, ka varētu iet vēl nākamajā 20 km aplī pēdot tā tik vien! Un pat tad, ja rezultātu tabulā es neesmu pie spicītes un neesmu noskrējis pilnu maratonu... Sigulda ir maģiska vieta. Tur arī to pirmo reizi taču iemīlējos skriešanā. Un joprojām gribu skriet vēl un vēl. Joprojām taču.

Es zinu, ka kādu dien' es atgriezīšos. Un arī es rāpšos Ziediņā pēc visiem septiņdesmit. Ar pieres lukturīti, dubļains un pārguris. Es būšu.

(...)

Vakarā pēc skrējiena bija pienākusi tā diena lielajai ballei. Ļoti ikdienišķi it kā. Trīs somas uz pleca, brauciens uz vietu, vadiņi tur un atpakaļ. Uztraukti garām-ejoši visi. Nodziestošas gaismas.... Un. Un neaizmirstamas stundas mūzikas, deju un smaidīgu cilvēku. Arī tā Apvedceļa. Un arī to prieciņu sev. Arī nepateiktu "čau", arī to aizskatīšanos... Tādi vakari ir tie, kuru dēļ aizskalo visas šaubas negaisiem līdzi. Šaubas pēc visām tām reizēm, kad jābeidz agrāk nekā domāts. Nekā darba laiks būtu paredzējis, "Varbūt par daudz? Varbūt pietiek?" Šis nelielais prieka brīdis ir gana uz ilgi-ilgi. Lai mirklis šis vēl un vēl.

Un es. Joprojām te.. Un nepāriet taču.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?