Impulss' journal

> jaunākie ieraksti
> kalendārs
> draugi
> par sevi
> 20 vecākus

Sunday, March 17th, 2019
23:54
Dažubrīd prātā iezogas doma, ka 'esmu sarežģītākā un grūtsirdīgākā persona uz pasaules'. Tā ir kā nerkotika, kur morfīna vietā ir attaisnojums visam tam grūtajam un neveiksmīgajam. Ja pārdozēju, tad pazūdu tā, ka negribas izlīst no mājām vairākas dienas. To labi pieprotu. Tad vajag kādu aukstu dušu. Esmu tikai cilvēks. Viens no daudziem, ļoti daudziem tādiem.

(ir ko piebilst)

23:49
Esmu tukša istaba. (Nevis tāda, kur pie baltām sienām var pielikt savas bildes, rakstāmgaldu un matraci, lai iemājotu. Tāda, kurā mēbeles ir izvestas. Palikuši daži krāmi vēl pēdējam braucienam. Un tad tā istaba paliks gaidot kādu, kurš tur gribēs iemājot. Bet sienas jau vairs nebūs tik vilinoši baltas, būs iezadzies pat viegls tukšuma smārds.) Tāda sajūta ir šodien. Bezgala tukša. (Un varbūt vainojamas tās notikušās un arī nenotikušās tikšanās, tā stulbā parkinga biļete un arī diskotēka, kurā atstāju sevi visu, visu, un arī laiks, kura nepietiek mazajiem sevis restartiem.) Cenšos būt "tur ārā". Tikai dodot tās iespējas taču kaut kas var sanākt. Bet nesanāk. Jau atkal esmu noguris no visām nesanākšanām. @!$%#@^&$ .

(...)

"Esmu tik ļoti pieradis būs viens - strādāt, darīt un domāt sev un rēķināties tikai ar sevi, ka citu cilvēku ikdienas paradumi mani sāk šķebināt.", tā esmu pieķēris sevi nodomājam pēdējās tikšanās reizēs. Nav ne tauriņu, pat ne grama uztraukuma. It kā būtu notrulināti nervu gali.

Būšana vienam pa šiem gadiem ir mainījusies. Agrāk es biju viens aizvainojuma dēļ. Arī tagad vēl mazliet. Tagad esmu viens savu ierobežojumu dēļ. (Uzstādu sev par mērķi izkāpt no šī grāvja, cerībā, ka neiekāpšu jau nākamajā.)

(ir ko piebilst)

Monday, March 4th, 2019
19:24
Ir viegli pazust. Un tik grūti atkal atrasties. Ļoti grūti. Bet ir laiks. Jo laika vairāk nav.

(3 comments | ir ko piebilst)

Thursday, February 14th, 2019
15:41
Pēdējoreiz randiņš valentīndienā man bija 2011. gadā.
Nav tā, ka baigi nozīmīgā diena vai kā, bet ir patīkami tomēr to atkārtot beidzot vismaz šogad.

(ir ko piebilst)

Thursday, February 7th, 2019
01:49
Sēdēju, skatījos un skaudu.
Tā es par sevi apzinoties to, kas citiem nāk tik viegli. Tik tuvu un tik tālu. Tā dzīvnieciskā tieksme prevalē vairāk nekā spēju apslāpēt. Un, kad viss jau ir pateikts, tad paliek neierāmēta bilde atspulgā, kas neizdziest pat iemiegot.
Daždien ir tas izmisums, daždien klusa cerība. Bet, kad laiks ir pārvelt kādu skaņu pāri lūpām, tad pietrūkst spēka.
Neviens jau nezin. Varbūt pat nenojauš. Varbūt tikai abu upju satekā kāds sadzirdējis čabam.
Es varētu samierināties ar mazumiņu. Tikai tā jau nevar teikt; tas vispārpieņemtais mazums man būtu dikti daudz. Vairāk nekā varu pacelt.

(...)

Pēdējā laikā bieži pieķeru sevi pie domas.
Es gribu, lai šī vieta kļūst par tādu, kurā ienāku pieminēt to labo, kas noticis.
Un apkārt tomēr ir tik daudz labā, ko izlaižu caur saviem pirkstiem kā jūrmalas smiltis vasaŗā.
Pieķeru sevi pie domas, ka tomēr gribu dzīvot.

(ir ko piebilst)

Wednesday, January 16th, 2019
00:47
Kad jau trešo nedēļu nepārtraukti kaut ko raksti un acis ir rūtainākas par pierakstu kladi, tad saņemties uz vakara skrējienu ir īpašs notikums. Satuntulēties, lai reizē nosaltu un pēc brīža jau nožēlotu, ka tas džemperis pa vidu palicis un tikai traucē. Ievilkt austiiņu vadu zem krekla, aizlikt aiz auss un ne reizi neieslēgt, jo apkārt ir miers, ko negribas iztraucēt par ar savu skaļo elpošanu. Un sajust tās pieneņpū.., nē, sniega pūkas uz deguna... Tas ir mans miers.

(...)

Šodien apdomāju tās raizes. Kādreiz novēlēju Tev, lai ieliec pieneņpūkās.
It kā zinādams, ka reiz pašam tā vajadzēs. Varbūt jau toreiz.
Varētu teikt, ka toreiz neko nesapratu. Un visdrīzāk jau joprojām nesaprotu neko.
Tomēr šobrīd sajūta ir citāda. Ir skaidrāks, uz ko.
Un kuram.
Man ir plāns. Pabeigt tos iesāktos, lai pie baltas lapas apsēstos.
Man ir plāns, par to, kā notikt pēc tam. Tikai vēl kādu brīdi jāiztur, lai drīkstētu.
Un man nav iebildumu, ka lapai otrā pusē paliek kādas vecas piezīmes.
'Ķēplapas', tās sauci un šo vārdu pielipināji man tā pat kā daudzus citus.
Lai paliek. Tās senās gudrības ir tās, kuras apzināties un atstāt tur lapas otrā pusē. Uz palikšanu.
Ar visu bijību, cieņu un saprātu. Sākumam pietiks ar vienu baltu pusi.
Pietiks ar vienu baltu lappusi.

(...)

"The seasons change, but I've grown tired of tryin' to change for you. (...)"
I am changing for me now.

current music: Belle and Sebastian / Future Islands / The Temper Trap

(ir ko piebilst)

Monday, December 24th, 2018
23:10
"It does not do to dwell on dreams and forget to live, remember that."

(ir ko piebilst)

10:40
Man ir (bija) lieli sapņi. Un visbiežāk esmu (biju) gatavs krist, gāzties, lai pieceltos un... piepildītu tos, cik tas ir atkarīgs no manis.
Taču ir tik daudz to, kuri nesapņo un nelolo. Un tad sarunās ar viņiem es dalos (dalījos) ar savējiem. Cerēju, ka arī viņi saskatīs.
Zinu jau zinu. Gaidas taču nekad nepiepildās. Sarūs.
Ar ko vairs var dalīties, ja pats esi kļuvis par bēdīgu nelaimes čupiņu? Neko.
Ceru, ka Tie visi jūs sāks ticēt. Sāks gribēt būt. Sāks sapņot.


(...) Šodien es pamodos vēl par kripatiņu tukšāks.

(ir ko piebilst)

Tuesday, December 11th, 2018
02:18
Vai es gribu atgriezties atpakaļ laikā? Jā. Katru reizi, kad iedomājos par viņu.
Vai es gribu dzīvot rītdienai un visam, visam tam, kas vēl priekšā? Jā. Tāpēc jau ģenerālplāns, krājkasīte, kura pildās. Tāpēc jau tie augļu koki un krūmi ik pavasari tiek stādīti ar prieku.
Vai es dzīvoju tam, kas notiek šodien un šobrīd? Jā. Ik vakaru, kad apčubinu bakalauru vai iepriecinu sevi ar koncerta apmeklējumu.

Kā tad beigu beigās ir, bija un būs. Īstas skaidrības jau nav.
Skaidrībai ir jābūt tāda caurspīdīgai. Vismaz tādu es to iztēlojos. Man vēl nav, bet tādu es to gribētu. Caurspīdīgu.
Un te varētu par tām krāsām, kurās rakstīja Ēdenē. Kā gan es varu saredzēt caurspīdīgu, ja es nekad to neesmu redzējis. Un nemaz nezinu, kāds tas izskatās.
Ir biedējoši zināt, ka eksistē tāds, ko neredzi.
Labi, ka ir vēls, ķermenis ir noguris. Pat mazliet notirpis. Tāds vairs nejūt bailes. Vismaz ne šonakt.

Šonakt? Šonakt lai skan laiks.

(1 comment | ir ko piebilst)

Saturday, December 8th, 2018
02:14
"There’s a certain beauty in truly, wholeheartedly trying, even if the result is defeat."

Viens no tiem iedvesmojošajiem komentāriem par.
Tas nav par basketbolu. Tas ir par cilvēcību.
Skat. te..

(1 comment | ir ko piebilst)

01:06
Pirmkārt un galvenokārt. Šodien bija laba diena. Laba diena ar dažiem pilieniem melnas krāsas, taču tie jau tādi, kur visiem pielieniem sajaucoties, tie varētu arī pazust. Galvenais uzsvars - šī bija laba diena. Un labas dienas ir jānovērtē, ja tādu nav daudz.

(...)

Tā pirmā melnā pile par to drosmi, kura atnāca tad, kad jau par vēlu. Un loģiski. Uzzinot, ka par vēlu, paliek vien sašļukums. Nekā. Izdarīt secinājumus. Pazudināt tās dažas bēdīgās sejas un dzīvot tālāk.

Tā otrā melnā pile par to, ka esmu ieaudzis darba-nogurumā jau tik daudz, ka priecājos par piecām miega stundām. Tas nav pareizi. Melnums nav laikā. Melnums ir apziņā, ka kāda no tām nodarbēm, kas ir vajadzībām, vēlmēm un priekam ir jānoliek malā. Jāaptur. Lai salauztu to riteni, kurš griežas, griežas un griežas.

Tā trešā melnā pile ir par iekrājumu saturu. Tiklīdz šķiet, ka esmu par solīti tuvāk savai mājvietai. Savai-savai. Tā notiek kaut kas. Rudens sākumā tās bija zobu sāpes. Tagad tālrunis izbeidzās. Un tā tā zeķe nepildas. Bet nekas. Dzīvot bez sakariem var ne tikai 24 stundas. Arī vairākas dienas. Un galu galā bez 'sakariem' var izturēt arī ilgi, ilgi.

BET.
Šodien bija laba diena nebaidīties būt sev. Runāt nevis klusēt. Un tā ir maza, maza uzvara. Nebaidīties tik ļoti.
Šodien bija laba diena.

(ir ko piebilst)

Monday, October 22nd, 2018
15:36
Čeki no zobārsta apmeklējumiem krājas. Nu jau varētu atļauties jaunu datoru par to naudiņu, kas tur atstāta. Vai ir labāk? Nē. Tieši otrādi. Ir neciešami. Darbus atceļu jau otro nedēļu, praksē droši vien esmu "norakstīts". Visvairāk tracina tas, ka sāp tā, ka neko jēdzīgu nevar padarīt. Tikai iebāzt galvu spilvenā un cerēt, ka pēc kāda brīža būs labāk. Ja līdz trešdienai nepaliekot labāk, tad jāiet vēlreiz akūti skatīties, kas ar nervu.

Divas nedēļas dzīves norakstāmas.

(1 comment | ir ko piebilst)

Saturday, October 20th, 2018
01:49
Skaisti ir tad, kad pavisam vienkārši.

(ir ko piebilst)

Sunday, October 7th, 2018
21:06 - Joprojām...
Ja ne pa durvīm, tad pa logu. Un, ja izmetīs ārā arī tur, tad līdīšu pa skursteni. Arī tad, ja palikšu viss vienos sodrējos melns. Es būšu.
Šīs dažas rindas šķita svarīgas. Jo par spīti visiem tiem kukuržņiem, ir tik daudz tā labā. Tik daudz labā, ko pamanīt. Un novērtēt.

(...)

Vakar bija pirmais skrējiens šajā gadā, par kuru bija gandarījuma sajūta. Man vajadzēja šo atgādinājumu, ka skriet var arī ar tādu prieku. Uzrāpjoties finiša kalnā runāja arī nogurums, ceļgali un slāpes, taču vairāk par to visu šoreiz bija gandarījums. Apzinājos, ka varētu iet vēl nākamajā 20 km aplī pēdot tā tik vien! Un pat tad, ja rezultātu tabulā es neesmu pie spicītes un neesmu noskrējis pilnu maratonu... Sigulda ir maģiska vieta. Tur arī to pirmo reizi taču iemīlējos skriešanā. Un joprojām gribu skriet vēl un vēl. Joprojām taču.

Es zinu, ka kādu dien' es atgriezīšos. Un arī es rāpšos Ziediņā pēc visiem septiņdesmit. Ar pieres lukturīti, dubļains un pārguris. Es būšu.

(...)

Vakarā pēc skrējiena bija pienākusi tā diena lielajai ballei. Ļoti ikdienišķi it kā. Trīs somas uz pleca, brauciens uz vietu, vadiņi tur un atpakaļ. Uztraukti garām-ejoši visi. Nodziestošas gaismas.... Un. Un neaizmirstamas stundas mūzikas, deju un smaidīgu cilvēku. Arī tā Apvedceļa. Un arī to prieciņu sev. Arī nepateiktu "čau", arī to aizskatīšanos... Tādi vakari ir tie, kuru dēļ aizskalo visas šaubas negaisiem līdzi. Šaubas pēc visām tām reizēm, kad jābeidz agrāk nekā domāts. Nekā darba laiks būtu paredzējis, "Varbūt par daudz? Varbūt pietiek?" Šis nelielais prieka brīdis ir gana uz ilgi-ilgi. Lai mirklis šis vēl un vēl.

Un es. Joprojām te.. Un nepāriet taču.

(ir ko piebilst)

Sunday, August 12th, 2018
04:37
Laikam jau tā dzīve vismaz mazliet izdodas, ja varu nākt mājās no darba ar prieku.
Arī šoreiz bija uztraukums. Arī šoreiz bija muļķīgie cilvēki. Un tomēr, tik patīkami to darīt vēl un vēl.

Tad jau laikam tā dzīve izdodas. Vismaz mazliet.

(ir ko piebilst)

Thursday, July 19th, 2018
23:53
Ik dienu mazliet vairāk to piedošanu. Ik dienu mazliet vairāk to, kas pie zemes liec. Nekas.
Arī spuldzītes taču izdeg. Kāpēc lai nevarētu izdegt cilvēks?
Vien dažas pēdējās dienas jūtos atpūties.
Tas nav karstums, kas spiež. Arī klusums ne. Laiks domām ir tas, kurš samaitā.
Tāpēc es skrienu, lai vienlaicīgi būtu laiks domām un lai nepietiktu spēka domām.
(...)
Arī spuldzītes izdeg. Spuldzītes neizdeg tikai tad, ja tās paliek nekad neieslēgtas.
Izdzīvot tumsā var arī ar sērkociņu vien. Diviem būtu vieglāk.
Dažas durvis labāk atstāt neatvērtas.

"Visu paslēpto uguni.
Visu paslēpto naidu.
Visus paslēptos mīlas stāstus.
Es tev atdotu vienā glāstā.

Maza pamirkšķināšana.
Vai tu kaut ko man gribēji sacīt?
Un ja tu kaut ko man gribēji sacīt,
Tad kāda velna pēc tad tu raudi."


//No tā Pilnmēness repertuāra. Mīļa.

(1 comment | ir ko piebilst)

Sunday, June 24th, 2018
02:13
Šodien uzņēmu tos ciemiņus. Mans soļu skaitītājs rāda tik pat daudz, cik dienās, kad noskriets pusmaratons.

Man vajagot brūti, kas tās caurās kabatas varētu aizsiet. Tā viņi teica.

(ir ko piebilst)

Thursday, June 14th, 2018
00:20
Bija reiz laiks, kad interneta dzīlēs dzīvoju kā "tomatvirs007".

Saruna lika atminēties visus tos vārdus, aiz kuriem ir dzīvots dažādos forumos, spēlītēs, rakstītas šifrētās vēstules skolā, vai vienkārši ar ko draugi mani uzrunājuši. Tik daudz. Un tik dažādi.

Šis ir viens no tiem vārdiem, kuru Google vairs neatrod. Varbūt labi vien ir. Un tomēr. Gribas taču, lai aiz manis pasaulē kaut kas tomēr paliek. Un ne tikai tie interneta meklēšanas vēstures ieraksti vien. Kaut kas taustāms. Jau kādu laiku neesmu radījis neko taustāmu. Tekoši darbi ir spieduši tā, ka ideju kladītei pirms mēneša jau beidzās baltās lappuses un ģipša maiss stāv vēl neatplēsts.

Pat, ja šobrīd dzīvīte liekas nesakārtotāka nekā tajās grūtajās dienās... Kaut kur iekšā ir sākusi pukstēt neliela sirds. Kā cālītis pacietīgi izlolots, kurš drīz.. Jau pavisam drīz šķilsies.

Tā ir viena no tām labajām sajūtām. Viens no retajiem dzīvot-iemesliem.

(ir ko piebilst)

Thursday, June 7th, 2018
01:50
Plkst. 1:50 -- Panikas lēkme ir pārdzīvota. Elpoju mierīgāk. Beidzot varbūt izdosies iemigt.
Cerams.

(ir ko piebilst)

Saturday, June 2nd, 2018
20:55
Man viegli var būt par daudz un viegli var būt pārāk maz. Un no viena grāvja otrā trāpīt var dažu sekunžu laikā.

(ir ko piebilst)


> 20 vecākus
> uz augšu
Sviesta Ciba