Impulss' journal

> jaunākie ieraksti
> kalendārs
> draugi
> par sevi
> 20 vecākus

Monday, June 3rd, 2019
01:22
"Rīt, parīt un aizparīt ir labi vārdi, jo visos ir sakne rīt. Un tas nozīmē drīz. Tas nozīmē jau pavisam, pavisam drīz."

(ir ko piebilst)

Wednesday, May 8th, 2019
23:32
"Gribēju tikai pateikt, ka šodien manu bakalaura teorijas darba daļu pārlasīja viena pasniedzēja un aizrādīja man par deminutīviem un mīļvārdiem. Sāku domāt, kur es esmu aizguvis šos vārdus un kāpēc tie ieviesušies manā leksikā tik dziļi. Secināju, ka tie nākuši no Tevis. Lai paskaidrotu - ja man ir kāds mīļš cilvēks, tad viņa valoda nonāk arī manā bagāžiņā un mazliet bagātina manējo. Tā, piemēram, manā bakalaura teorijā ir iekļauti vārdu savienojumi "Sirdīgas sarunas", ''žēlīgi'', ''budžetīgs izstrādājums''. Un tādi tur arī paliks par spīti šķībai acij no pasniedzējas. Jo man tā tīk."

Šķita svarīgi šo domu saglabāt arī šeit.

(ir ko piebilst)

Tuesday, April 30th, 2019
10:54
"Do you really want to go back in time?" Not anymore. Just forwards.

(ir ko piebilst)

Friday, April 19th, 2019
19:39 - 1959
Man patīk skaitīt. Un 1959 saskaitīti vitrāžas gabaliņi Anglikāņu baznīcas vitrāžā neliecina par to, ka biju garlaikots. Esmu pacietīgs un mērķtiecīgs. Pat, ja pēc šaubu plūdiem nākas to sev atgādināt atkal un atkal.

(ir ko piebilst)

Wednesday, April 17th, 2019
21:14
The fear kicked in. So much fear. It's a notion for affection to someone. An understanding, that it is or might be real.
It's a funny desire to be afraid. And when it's happening I don't know if I should suppress it or just let it be.
Well. Ultimately.. I'm just glad.

(ir ko piebilst)

Tuesday, April 16th, 2019
02:06
Man atkal gribas ieslēgt Ingusa Baušķenieka "Mājas Dzīvi".

Kādus piecus gadus disks krāja putekļus. Šovakar pat diži nedomājot vienkārši paņēmu to un uzliku. Arī tagad rakstot vēl skan.
Man tā notiek - katram diskam, kas ir manā kolekcijā esmu piekabinājis emocionālo stāvokli, ar kuru tas ir saderīgs. Dažreiz ar mūziku var piesaukt to sajūtu. Dažreiz sajūta liek dungot un arī uzlikt konkrēto disku. Taču tā ir tāda sevis pieradināšana pie domas par to, kā tobrīd nemaz nav.
Saka jau, ka vēstures notikumi iet pa spirāli. Man šķiet, ka arī es. Vismaz šobrīd tā šķiet.
Ir mierīgi-mierīgāk. Ir patīkami. Un nemaz, nemaz negribas steigties. Bet nespēju arī atturēties.

"Es nekad neesmu bijis lidmašīnu parkā, kur pastaigājas delfīni. (...)"
Ir pagājis laiks. Un tagad san saklausītajām rindiņām jau ir pavisam cita nozīmē manā dzīvē.

(ir ko piebilst)

01:53
Biju aizbraucis pateikt, ka vēlos izbeigt darba attiecības. Tomēr. Pagājuši jau vairāki gadi un tāds reizi-pa-reizei darbs vairs nav ērts. It īpaši, kad jau tā ir studiju stresi un DJ naktis sarodas biežāk nekā varu paņemt. Tik bēdīgi bija noskatīties priekšnieka acīs, kurš skumīgi jutāja "Bet kas tad mums vispār strādās?" un dzirdēt "Ja esi Tu, tad es vismaz zinu, ko sagaidīt." Bet visiem labiem stāstiem pienāk beigas. Šo atcerēšos un daudziem vēl pieminēšu kā labāko iespējamo darbu viena būtiska iemesla dēļ - man nekad netika pieprasīta krievu valoda. Pat par spīti tam, ka apkalpojošā sfēra un nākas sazināties ar daudz krievu tūristu. Kā tagad atceros teikto: "Ja viņi neprot latviešu vai angļu valodu, tā ir viņu problēma!", iespējams tāpēc tik grūti bija pielikt punktu.

Sestdien bija pēdējā darba diena. Varbūt vēl divas izbraukuma reizes, ja tomēr izlemšu, ka gribu.

(ir ko piebilst)

Wednesday, April 10th, 2019
23:24
Dažos vārdos - manas ķermenis uz mani ir dusmīgs.

Tas viss sākās ar pastāvīgo nogurumu un nespēku. Sekoja pirmā saaukstēšanās, pēc dažām nedēļām arī otrā. Tā otrā pārvērtusies par ilgo un dziļo klepu un asiņojošo seju. Šodien pat divreiz. Taču nav laika apstāties.

(2 comments | ir ko piebilst)

Monday, March 25th, 2019
20:56
Tikko pamodos no diendusas, kurā mani atbalstītāji sāka iet ielās skandējot saukli "Papīrfabriku!". Jā, es nosapņoju, ka kļuvu par Zemkopības ministru.

Jūtos izgulējies. Pirmoreiz pa ļoti ilgiem laikiem.

(ir ko piebilst)

Saturday, March 23rd, 2019
11:01
Joprojām mazliet trīcu no prieka. Tā, ka gribētos sākt dauzīt ar galvu sienu. Tik priecīgi! (...)

(ir ko piebilst)

Sunday, March 17th, 2019
23:54
Dažubrīd prātā iezogas doma, ka 'esmu sarežģītākā un grūtsirdīgākā persona uz pasaules'. Tā ir kā nerkotika, kur morfīna vietā ir attaisnojums visam tam grūtajam un neveiksmīgajam. Ja pārdozēju, tad pazūdu tā, ka negribas izlīst no mājām vairākas dienas. To labi pieprotu. Tad vajag kādu aukstu dušu. Esmu tikai cilvēks. Viens no daudziem, ļoti daudziem tādiem.

(ir ko piebilst)

23:49
Esmu tukša istaba. (Nevis tāda, kur pie baltām sienām var pielikt savas bildes, rakstāmgaldu un matraci, lai iemājotu. Tāda, kurā mēbeles ir izvestas. Palikuši daži krāmi vēl pēdējam braucienam. Un tad tā istaba paliks gaidot kādu, kurš tur gribēs iemājot. Bet sienas jau vairs nebūs tik vilinoši baltas, būs iezadzies pat viegls tukšuma smārds.) Tāda sajūta ir šodien. Bezgala tukša. (Un varbūt vainojamas tās notikušās un arī nenotikušās tikšanās, tā stulbā parkinga biļete un arī diskotēka, kurā atstāju sevi visu, visu, un arī laiks, kura nepietiek mazajiem sevis restartiem.) Cenšos būt "tur ārā". Tikai dodot tās iespējas taču kaut kas var sanākt. Bet nesanāk. Jau atkal esmu noguris no visām nesanākšanām. @!$%#@^&$ .

(...)

"Esmu tik ļoti pieradis būs viens - strādāt, darīt un domāt sev un rēķināties tikai ar sevi, ka citu cilvēku ikdienas paradumi mani sāk šķebināt.", tā esmu pieķēris sevi nodomājam pēdējās tikšanās reizēs. Nav ne tauriņu, pat ne grama uztraukuma. It kā būtu notrulināti nervu gali.

Būšana vienam pa šiem gadiem ir mainījusies. Agrāk es biju viens aizvainojuma dēļ. Arī tagad vēl mazliet. Tagad esmu viens savu ierobežojumu dēļ. (Uzstādu sev par mērķi izkāpt no šī grāvja, cerībā, ka neiekāpšu jau nākamajā.)

(ir ko piebilst)

Monday, March 4th, 2019
19:24
Ir viegli pazust. Un tik grūti atkal atrasties. Ļoti grūti. Bet ir laiks. Jo laika vairāk nav.

(3 comments | ir ko piebilst)

Thursday, February 14th, 2019
15:41
Pēdējoreiz randiņš valentīndienā man bija 2011. gadā.
Nav tā, ka baigi nozīmīgā diena vai kā, bet ir patīkami tomēr to atkārtot beidzot vismaz šogad.

(ir ko piebilst)

Thursday, February 7th, 2019
01:49
Sēdēju, skatījos un skaudu.
Tā es par sevi apzinoties to, kas citiem nāk tik viegli. Tik tuvu un tik tālu. Tā dzīvnieciskā tieksme prevalē vairāk nekā spēju apslāpēt. Un, kad viss jau ir pateikts, tad paliek neierāmēta bilde atspulgā, kas neizdziest pat iemiegot.
Daždien ir tas izmisums, daždien klusa cerība. Bet, kad laiks ir pārvelt kādu skaņu pāri lūpām, tad pietrūkst spēka.
Neviens jau nezin. Varbūt pat nenojauš. Varbūt tikai abu upju satekā kāds sadzirdējis čabam.
Es varētu samierināties ar mazumiņu. Tikai tā jau nevar teikt; tas vispārpieņemtais mazums man būtu dikti daudz. Vairāk nekā varu pacelt.

(...)

Pēdējā laikā bieži pieķeru sevi pie domas.
Es gribu, lai šī vieta kļūst par tādu, kurā ienāku pieminēt to labo, kas noticis.
Un apkārt tomēr ir tik daudz labā, ko izlaižu caur saviem pirkstiem kā jūrmalas smiltis vasaŗā.
Pieķeru sevi pie domas, ka tomēr gribu dzīvot.

(ir ko piebilst)

Wednesday, January 16th, 2019
00:47
Kad jau trešo nedēļu nepārtraukti kaut ko raksti un acis ir rūtainākas par pierakstu kladi, tad saņemties uz vakara skrējienu ir īpašs notikums. Satuntulēties, lai reizē nosaltu un pēc brīža jau nožēlotu, ka tas džemperis pa vidu palicis un tikai traucē. Ievilkt austiiņu vadu zem krekla, aizlikt aiz auss un ne reizi neieslēgt, jo apkārt ir miers, ko negribas iztraucēt par ar savu skaļo elpošanu. Un sajust tās pieneņpū.., nē, sniega pūkas uz deguna... Tas ir mans miers.

(...)

Šodien apdomāju tās raizes. Kādreiz novēlēju Tev, lai ieliec pieneņpūkās.
It kā zinādams, ka reiz pašam tā vajadzēs. Varbūt jau toreiz.
Varētu teikt, ka toreiz neko nesapratu. Un visdrīzāk jau joprojām nesaprotu neko.
Tomēr šobrīd sajūta ir citāda. Ir skaidrāks, uz ko.
Un kuram.
Man ir plāns. Pabeigt tos iesāktos, lai pie baltas lapas apsēstos.
Man ir plāns, par to, kā notikt pēc tam. Tikai vēl kādu brīdi jāiztur, lai drīkstētu.
Un man nav iebildumu, ka lapai otrā pusē paliek kādas vecas piezīmes.
'Ķēplapas', tās sauci un šo vārdu pielipināji man tā pat kā daudzus citus.
Lai paliek. Tās senās gudrības ir tās, kuras apzināties un atstāt tur lapas otrā pusē. Uz palikšanu.
Ar visu bijību, cieņu un saprātu. Sākumam pietiks ar vienu baltu pusi.
Pietiks ar vienu baltu lappusi.

(...)

"The seasons change, but I've grown tired of tryin' to change for you. (...)"
I am changing for me now.

current music: Belle and Sebastian / Future Islands / The Temper Trap

(ir ko piebilst)

Monday, December 24th, 2018
23:10
"It does not do to dwell on dreams and forget to live, remember that."

(ir ko piebilst)

10:40
Man ir (bija) lieli sapņi. Un visbiežāk esmu (biju) gatavs krist, gāzties, lai pieceltos un... piepildītu tos, cik tas ir atkarīgs no manis.
Taču ir tik daudz to, kuri nesapņo un nelolo. Un tad sarunās ar viņiem es dalos (dalījos) ar savējiem. Cerēju, ka arī viņi saskatīs.
Zinu jau zinu. Gaidas taču nekad nepiepildās. Sarūs.
Ar ko vairs var dalīties, ja pats esi kļuvis par bēdīgu nelaimes čupiņu? Neko.
Ceru, ka Tie visi jūs sāks ticēt. Sāks gribēt būt. Sāks sapņot.


(...) Šodien es pamodos vēl par kripatiņu tukšāks.

(ir ko piebilst)

Tuesday, December 11th, 2018
02:18
Vai es gribu atgriezties atpakaļ laikā? Jā. Katru reizi, kad iedomājos par viņu.
Vai es gribu dzīvot rītdienai un visam, visam tam, kas vēl priekšā? Jā. Tāpēc jau ģenerālplāns, krājkasīte, kura pildās. Tāpēc jau tie augļu koki un krūmi ik pavasari tiek stādīti ar prieku.
Vai es dzīvoju tam, kas notiek šodien un šobrīd? Jā. Ik vakaru, kad apčubinu bakalauru vai iepriecinu sevi ar koncerta apmeklējumu.

Kā tad beigu beigās ir, bija un būs. Īstas skaidrības jau nav.
Skaidrībai ir jābūt tāda caurspīdīgai. Vismaz tādu es to iztēlojos. Man vēl nav, bet tādu es to gribētu. Caurspīdīgu.
Un te varētu par tām krāsām, kurās rakstīja Ēdenē. Kā gan es varu saredzēt caurspīdīgu, ja es nekad to neesmu redzējis. Un nemaz nezinu, kāds tas izskatās.
Ir biedējoši zināt, ka eksistē tāds, ko neredzi.
Labi, ka ir vēls, ķermenis ir noguris. Pat mazliet notirpis. Tāds vairs nejūt bailes. Vismaz ne šonakt.

Šonakt? Šonakt lai skan laiks.

(1 comment | ir ko piebilst)

Saturday, December 8th, 2018
02:14
"There’s a certain beauty in truly, wholeheartedly trying, even if the result is defeat."

Viens no tiem iedvesmojošajiem komentāriem par.
Tas nav par basketbolu. Tas ir par cilvēcību.
Skat. te..

(1 comment | ir ko piebilst)


> 20 vecākus
> uz augšu
Sviesta Ciba