Impulss' journal

> jaunākie ieraksti
> kalendārs
> draugi
> par sevi
> 20 vecākus

Monday, October 22nd, 2018
15:36
Čeki no zobārsta apmeklējumiem krājas. Nu jau varētu atļauties jaunu datoru par to naudiņu, kas tur atstāta. Vai ir labāk? Nē. Tieši otrādi. Ir neciešami. Darbus atceļu jau otro nedēļu, praksē droši vien esmu "norakstīts". Visvairāk tracina tas, ka sāp tā, ka neko jēdzīgu nevar padarīt. Tikai iebāzt galvu spilvenā un cerēt, ka pēc kāda brīža būs labāk. Ja līdz trešdienai nepaliekot labāk, tad jāiet vēlreiz akūti skatīties, kas ar nervu.

Divas nedēļas dzīves norakstāmas.

(1 comment | ir ko piebilst)

Saturday, October 20th, 2018
01:49
Skaisti ir tad, kad pavisam vienkārši.

(ir ko piebilst)

Sunday, October 7th, 2018
21:06 - Joprojām...
Ja ne pa durvīm, tad pa logu. Un, ja izmetīs ārā arī tur, tad līdīšu pa skursteni. Arī tad, ja palikšu viss vienos sodrējos melns. Es būšu.
Šīs dažas rindas šķita svarīgas. Jo par spīti visiem tiem kukuržņiem, ir tik daudz tā labā. Tik daudz labā, ko pamanīt. Un novērtēt.

(...)

Vakar bija pirmais skrējiens šajā gadā, par kuru bija gandarījuma sajūta. Man vajadzēja šo atgādinājumu, ka skriet var arī ar tādu prieku. Uzrāpjoties finiša kalnā runāja arī nogurums, ceļgali un slāpes, taču vairāk par to visu šoreiz bija gandarījums. Apzinājos, ka varētu iet vēl nākamajā 20 km aplī pēdot tā tik vien! Un pat tad, ja rezultātu tabulā es neesmu pie spicītes un neesmu noskrējis pilnu maratonu... Sigulda ir maģiska vieta. Tur arī to pirmo reizi taču iemīlējos skriešanā. Un joprojām gribu skriet vēl un vēl. Joprojām taču.

Es zinu, ka kādu dien' es atgriezīšos. Un arī es rāpšos Ziediņā pēc visiem septiņdesmit. Ar pieres lukturīti, dubļains un pārguris. Es būšu.

(...)

Vakarā pēc skrējiena bija pienākusi tā diena lielajai ballei. Ļoti ikdienišķi it kā. Trīs somas uz pleca, brauciens uz vietu, vadiņi tur un atpakaļ. Uztraukti garām-ejoši visi. Nodziestošas gaismas.... Un. Un neaizmirstamas stundas mūzikas, deju un smaidīgu cilvēku. Arī tā Apvedceļa. Un arī to prieciņu sev. Arī nepateiktu "čau", arī to aizskatīšanos... Tādi vakari ir tie, kuru dēļ aizskalo visas šaubas negaisiem līdzi. Šaubas pēc visām tām reizēm, kad jābeidz agrāk nekā domāts. Nekā darba laiks būtu paredzējis, "Varbūt par daudz? Varbūt pietiek?" Šis nelielais prieka brīdis ir gana uz ilgi-ilgi. Lai mirklis šis vēl un vēl.

Un es. Joprojām te.. Un nepāriet taču.

(ir ko piebilst)

Sunday, August 12th, 2018
04:37
Laikam jau tā dzīve vismaz mazliet izdodas, ja varu nākt mājās no darba ar prieku.
Arī šoreiz bija uztraukums. Arī šoreiz bija muļķīgie cilvēki. Un tomēr, tik patīkami to darīt vēl un vēl.

Tad jau laikam tā dzīve izdodas. Vismaz mazliet.

(ir ko piebilst)

Thursday, July 19th, 2018
23:53
Ik dienu mazliet vairāk to piedošanu. Ik dienu mazliet vairāk to, kas pie zemes liec. Nekas.
Arī spuldzītes taču izdeg. Kāpēc lai nevarētu izdegt cilvēks?
Vien dažas pēdējās dienas jūtos atpūties.
Tas nav karstums, kas spiež. Arī klusums ne. Laiks domām ir tas, kurš samaitā.
Tāpēc es skrienu, lai vienlaicīgi būtu laiks domām un lai nepietiktu spēka domām.
(...)
Arī spuldzītes izdeg. Spuldzītes neizdeg tikai tad, ja tās paliek nekad neieslēgtas.
Izdzīvot tumsā var arī ar sērkociņu vien. Diviem būtu vieglāk.
Dažas durvis labāk atstāt neatvērtas.

"Visu paslēpto uguni.
Visu paslēpto naidu.
Visus paslēptos mīlas stāstus.
Es tev atdotu vienā glāstā.

Maza pamirkšķināšana.
Vai tu kaut ko man gribēji sacīt?
Un ja tu kaut ko man gribēji sacīt,
Tad kāda velna pēc tad tu raudi."


//No tā Pilnmēness repertuāra. Mīļa.

(1 comment | ir ko piebilst)

Sunday, June 24th, 2018
02:13
Šodien uzņēmu tos ciemiņus. Mans soļu skaitītājs rāda tik pat daudz, cik dienās, kad noskriets pusmaratons.

Man vajagot brūti, kas tās caurās kabatas varētu aizsiet. Tā viņi teica.

(ir ko piebilst)

Thursday, June 14th, 2018
00:20
Bija reiz laiks, kad interneta dzīlēs dzīvoju kā "tomatvirs007".

Saruna lika atminēties visus tos vārdus, aiz kuriem ir dzīvots dažādos forumos, spēlītēs, rakstītas šifrētās vēstules skolā, vai vienkārši ar ko draugi mani uzrunājuši. Tik daudz. Un tik dažādi.

Šis ir viens no tiem vārdiem, kuru Google vairs neatrod. Varbūt labi vien ir. Un tomēr. Gribas taču, lai aiz manis pasaulē kaut kas tomēr paliek. Un ne tikai tie interneta meklēšanas vēstures ieraksti vien. Kaut kas taustāms. Jau kādu laiku neesmu radījis neko taustāmu. Tekoši darbi ir spieduši tā, ka ideju kladītei pirms mēneša jau beidzās baltās lappuses un ģipša maiss stāv vēl neatplēsts.

Pat, ja šobrīd dzīvīte liekas nesakārtotāka nekā tajās grūtajās dienās... Kaut kur iekšā ir sākusi pukstēt neliela sirds. Kā cālītis pacietīgi izlolots, kurš drīz.. Jau pavisam drīz šķilsies.

Tā ir viena no tām labajām sajūtām. Viens no retajiem dzīvot-iemesliem.

(ir ko piebilst)

Thursday, June 7th, 2018
01:50
Plkst. 1:50 -- Panikas lēkme ir pārdzīvota. Elpoju mierīgāk. Beidzot varbūt izdosies iemigt.
Cerams.

(ir ko piebilst)

Saturday, June 2nd, 2018
20:55
Man viegli var būt par daudz un viegli var būt pārāk maz. Un no viena grāvja otrā trāpīt var dažu sekunžu laikā.

(ir ko piebilst)

Tuesday, May 29th, 2018
17:22
Šodien redzēju tos 4. Kursa bakalaurus. Parunāju ar vadītāju un pavaicāju, kā tad iet. Izrādās šogad esot tik sliktāk nekā citus gadus. Bet izlaidīšot cauri jau visus. Arī izstādē likšot visus. Kāpēc? Jo jāizpilda kvota.

Ir drausmīgi demotivējoši dzirdēt, ka tā. Pat, ja tu uztaisi pilnigāko mēslu, neievēro termiņus un uzraksti briesmīgu teoriju - Tevi izvilks. Jo jāizpilda kvota. Jo citādi nedabūs finansējumu. Par kādu izglītības kvalitāti tad mēs runājam?

(4 comments | ir ko piebilst)

Wednesday, May 16th, 2018
23:16
"Brīžos, kad pagātnes notikumiem galotnes jūk ar saknēm, bet atmiņa min ar sajūtām pieķēdētu velosipēdu."

(ir ko piebilst)

18:59
Jau atkal dodos uz koncertu viens. Kremt. Pārāk daudz tukšuma sakrājies.

(2 comments | ir ko piebilst)

Thursday, May 10th, 2018
11:07
"Karos un dvēselē nekad nav miers."

(ir ko piebilst)

Thursday, May 3rd, 2018
00:20
"Tu tikai mazliet nokavēji, nepaspēji un pavisam aizmirsi. Ka visas neaizņemtās vietas var tikai aizņemties."

(ir ko piebilst)

Monday, April 30th, 2018
01:41
Bērnībā es nemaz nezināju, kas es gribētu būt, kad izaugšu liels. Tikai vēlāk. Kaut kad pusaudža gados pie manis atnāca doma, ka es ļoti, ļoti gribētu būt sacīkšu braucējs. Noķert to mirkli pirms mirkļa. Sajust vissmalkākās nianses, dzīvot kā uz adatām! Un, un.. Vienmēr mazliet baidīties no neizbēgamā.

Kopš sevi atceros. Tas, laikam, ir tad, kad man bija četri - pieci...? Ne reizi neesmu izlaidis kādu Formula 1 sacīksti. Arī tagad. Tās nedēļas nogales, kurās sestdienu un svētdienu naktīs iet piecstundīgais maratons ar visām preses konferencēm, pirms un pēc intervijām, kvalifikāciju un sacīksti. Tās ir jaukākas nedēļas nogales nekā citas.

"You are only as good as your last race."

Neesmu kļuvis par sacīkšu braucēju. Tomēr esmu sev pieņēmis. Ka nekad, nekad nedrīkstu sev atļaut latiņu nolaist zemāk. Un tāpēc arī beigās nosirmošu viens.

(ir ko piebilst)

01:29
Kādu laiciņu nav bijis tik patīkami, kā ir tagad. Mierīgāk ir kļuvis ne tikai apkārt, bet arī iekšā.

Tā jau ir. Kad viss beidzot ir mierīgi un ieelpas kļūst mierīgākas, tad parasti kaut kas notiek. Uzmanība mazliet iemieg un Tu pat nepamani, kā pasaule apriņķo, kamēr pats stāvi uz vietas. Dzīvīte man iemācījusi būt modram arī mierīgās dienās. Tas neļauj atlaisties, tas neļauj atpūsties pavisam. Kā būs, to rādīs rītdiena. Bet rīt. Rīt es stādīšu kartupeļus un neviens mans neatņems to prieku.

(ir ko piebilst)

Sunday, April 8th, 2018
21:53
Tik, tik briesmīga darba diena. Mani nervi ir iztērēti nākamajām divām nedēļām. Kas palicis no manis pāri - varētu saslaucīt uz šaufelītes un pagrūst kaut kur zem tepiķa.

(ir ko piebilst)

Monday, March 26th, 2018
00:18
No jauna uzbūvēt nevar vienā mirklī. Tas prasa laiku, uzmanību un visādas rūpes. Vai var otrādi? Jā. Divas dienas jauku vārdu un notikumu var sagraut ar vienu teikumu.

Vakarnakt tā arī neizgulējos. Cēlos no murgiem. Tas teikums jau vien rāmītis. Rāmīti var nomainīt. Sāpīga ir doma, ka tiklīdz es mazliet, mazliet sāku pieķerties, tā izrādās - nemaz jau neesmu vajadzīgs. Derīgs? Šodiena un rītdiena paies nopūtās. Visādās muļķīgās domās. Un tad jau atkal būs vienkārši kā parasti. Vienkārši kā parasti.

(ir ko piebilst)

Thursday, March 22nd, 2018
11:40
Ir tādas mirklības. Tās nav tikai sajūtas, tikai smaržas, skaņas vai ar acīm notveramais. Tās nav tādas, kuras paskrien garām ikdienas steigā. Tās nevar radīt ar nodomu, tikai nejauši un neplānoti. Mirklība? Tā ir tāda, kura nekad, nekad nekļūst pelēka. Tā pat kā Tu.

(ir ko piebilst)

11:37
Viens no tiem izirušajiem valdziņiem. Tikai rindiņa. Un tomēr.

(ir ko piebilst)


> 20 vecākus
> uz augšu
Sviesta Ciba