Impulss' journal

> jaunākie ieraksti
> kalendārs
> draugi
> par sevi
> 20 vecākus

Monday, March 27th, 2017
14:16 - No malas.
Ir divi veidi, kā risināt situācijas - apvainoties uz visu pasauli un kašķēties kašķa pēc vai saņemties, padomāt ārpus kastes un nākt ar savu piedāvājumu. Ir kaitinoši skatīties no malas, kā citi maļās pa to pirmo. Dažkārt es nenoturos un iesaistos pats; tad ir sprādziens. Ir arī reizes, kad rūp. Tad es ielieku visu savu centību, lai samerinātu un atrastu labvēlīgas atbildes visiem. Parasti gan es cenšos būt mierīgs, paskatīties uz to vēsu prātu un vienkārši izdarīt.

Tagad vajag tā. Mazāk vārdu, vairāk darbu.

(ir ko piebilst)

Sunday, March 26th, 2017
23:48
- Dakter, kas man kaiš?
- Cienītais, jūs patiesībā esat vesels..! Es neredzu neko tādu, kas liecinātu par kādu kaiti.
- Bet es jūtu, ka kaut kā nav. Kaut kas man neļauj justies līdz galam labi.
- Kas ir mainījies jūsu dzīvē pēdējā laikā?
- Amm.. Es zinu! Es taču zinu! Paldies jums! Es vairs nebraucu ar velosipēdu.... Es pārāk maz braucu ar velosipēdu. Esmu aizmirsis, kā ir tā. Tagad es zinu, ko darīt. Paldies jums, dakter!


Ir jāiemācās uzdot pareizos jautājumus. Un to es protu.

(ir ko piebilst)

15:31
Ar katru dienu vairāk. Ar katru dienu vairāk!

(ir ko piebilst)

06:38
Man ir tradīcija par katru iedzert simt gramus. Šovakar tās ir divas glāzītes tekilas. Priekā!

(ir ko piebilst)

Saturday, March 25th, 2017
11:55 - ...
"bet ir negodīgi izmantot cilvēkus par plāksteriem.. tas ir ļauni"

(1 comment | ir ko piebilst)

Friday, March 24th, 2017
22:09 - Izdzīvot.
Tagad nomierināties. Atcerēties elpot.

(...)

"Vienmēr bail
No pirmajiem soļiem un lidojumiem.
Reizēm šķiet, ka spēka nepietiks,
Nāksies krist un spēcīgi nobrāzties."


Ja ir kaut kas, kas definē mani, tad tā ticība. Kāda? Tas nav pareizais jautājums. Pareizi būtu - kādas? Tādas ir vairākas. Viena no tām ir ticība, ka nekas, nekas mani nevar ievainot tā, lai es nomirtu. Redz, arī man ir bail atlaist to, kam esmu pieradis. Arī man ir bail iesākt kaut ko jaunu. Ja nu nekad, nekad vairs nav tā? Visi cilvēki lūzt, arī es; Cilvēka stiprumu nosaka nevis tas, cik ilgi viņš ir noturējies nesalūzis, bet gan tas, cik ātri viņš prot celties. Ticība pasargā mani no bailēm. Ticība dod man spēku celties. Šo atziņu, ko esmu guvis tik sen, skaitu kā mantru un atceros brīžos, kad krītu un nobrāžos.

"Kamēr viens Tu reizēm jūties vājš,
Tomēr vienmēr atceries, atceries.
Lai arī varbūt banāli skan,
Tomēr kopā mēs varam,
Kopā mums ir spēks."


Nav vārdu, kas spēj aprakstīt šo ticību. Tā joprojām ir tāda nedaudz bērnišķīga, līdz galam nepieaugusi. Vēl nav noformulējusi sevi kā personība, tomēr tā ir un tagad tā ir daļa no manas ģimenes, kuru sargāju un loloju. Šķiet nedaudz paradoksāli, ka ikdienā es vairos par dzīviem cilvēkiem lietot vārdu "ģimene", savukārt par savām daudzajām pusēm - gan. Bija brīdis, kad tas bija pašmērķis - mainīt, mainīties. Bet arī tā bija akla raudzīšanās tumšā telpā, kuru nepazīstu. Pamodos. Es ļoti alkstu šo vārdu asociēt ar kaut ko dzīvu, elpojošu un kādu dienu arī nedaudz brēcošu, tomēr tas vairs nav pašmērķis. Iespējams, tā ir pati lielākā un nozīmīgākā alka, kāda man bijusi, ar no tā izrietošajiem mērķiem un mērķīšiem. Kopā. Kopā ir spēks. Jo kāda gan laime no priekiem, ja nav, ar ko dalīties tajos.

"Ir tik daudz iespēju apkārt
Tik apmaldīties
Tev noteikti nav viegli
Sevi atrast."


Par šo. Par šo ir īpašs stāsts. Sadzirdot es sapratu, ka jāpieraksta. Aizskāra. Vēl nedaudz elpas un tad.

"Bet reizēm pietrūkst tik maz, lai
Pareizo ceļu Tu sev varētu saprast."

Vajag kādu, kas pagrūž,
Vajag kādu, kas dzird,
Vajag kādu, kam neliksies smieklīgs.
Vajag kādu, kas palīdz
Vajag kādu, kas zin’
Un, pats galvenais, dara un tic!

Ja vien vēlies, pacelies,
Ja vien vēlie, parādies,
Ja vien vēlies, dari to, ko vien vēlies,
Īsteno! Vienkārši dari to,
Ko vien vēlies,
Īsteno, ko vien vēlies
Izsapņo, ko vien vēlies
Izdzīvo!


Nav vārdu, kas spētu labāk aprakstīt to, ko domāju precīzāk kā "Tici sev!". Šoreiz neizgudroju neko jaunu, arī nevajag. Šoreiz es atceros. Atceros mazu daļiņu tā, kas esmu es. Šo daļiņu ir tik daudz, katra - nedaudz citāda. Lai nekad, nekad nekļūtu pelēks. Viena no manām pusēm teic, ka šoreiz pietiks. Šis ir stāsts, ko pelnījis ir draugs nevis lapas.

Jo īstenot. Jo izsapņot...
Izdzīvot.

(...)

Tici sev. Un es arī. Ticu Tev.

(ir ko piebilst)

11:51
Tā piektā - to paņēmis un nolicis atpakaļ tik daudz reižu, ka saplīsa, kā plīst viss. Tā piektā nekad arī nenotiks.

(ir ko piebilst)

Wednesday, March 22nd, 2017
00:15
Tā pirmā - otram, kad vajadzīgs draudzīgs plecs.
Tā otrā patiesībā pati pirmā. Savai drosmei. Sev.
Tā trešā - spītam.
Tā ceturtā par skumjām, ko ielikt dūmos un atdot atpakaļ pasaulei...

(...)

Es pateicu par daudz. Bet nekļuva sāpīgāk, kā biju domājis. Kļuva daudz, daudz vieglāk...

(ir ko piebilst)

Sunday, March 19th, 2017
19:20 - Man uzdāvināja skaistu melnu rāmīti..

Tā es meklēju atbildes vārdos un mazās atziņās. To visu jau ir tik daudz, ka atkal ir smagums sirds rajonā. Neesmu apjucis, bet grūtsirdīgs gan. Atkal ir tā, ka nevaru būt godīgs. Un es ienīstu šo sajūtu. Ienīstu tik ļoti, ļoti. Un, ja man šķita, ka būs kāds, kuram drīkstēšu piezvanīt nakts vidū, tad nav. Nedrīkstu taču.

//Manām sajūtām bija taisnība. Tagad man sāp. Šausmīgi sāp. Es nezinu, kā citādi piepildīt to tukšumu. Nav tukšāk vai mazāk tukši. Ir vienkārši - tukšs.
Mēs nesam atbildības ne tikai par pateikto, bet arī nepateikto. Man ir bail, ka tagad arī sarunas nekad vairs nebūs tādas. "Varbūt mainām tēmu...?" Šie vārdi mani tik ļoti apbēdināja...
Viens gan. Pat, ja es skaļi saku citādi, jo tā ir pareizi... Tad. Es neatlaidīšu domu, ka varbūt pēc sešiem mēnešiem. Varbūt kādreiz... Es nevaru atlaist, ja tik pārāk ļoti. Pat, ja man drausmīgi sāp. Sāpēs. Mana sirsniņa pukst tā, kā viņa pukst un es tai sekoju, kā protu. Varbūt kaut kad. Nepārmetiet man to. Es arī esmu tikai cilvēks, ja?


Man uzdāvināja skaistu melnu rāmīti ar bildi, sakot, ka tā ir īstenība. Tagad tas stāv skapī. Un katru reizi paņemot to rokās rieš asaras. Joprojām vientuļi.

(ir ko piebilst)

17:39
Tik neviltota laime. Vien sešas pēdas un trīs saules, kad viss pārējais kļūst mazsvarīgs... Ilgi es baidījos iekāpt un aizbraukt. Tagad man vairs nav jābaidās, jo varu tā, kā vēlos es. Vai visu? Vēl ne. Bet es tuvojos tam. Es tiecos. Ar katru dienu vairāk.

"Kur tad tu nu biji mana skaidrā saprāta druska noklīdusi,
Kur tad tu nu biji pazudusi, varbūt tikai iesnaudusies?
Abas rokas iekaltas mūros, nevaru kustināt pirkstus un spēlēt,
Abas kājas ieaugušas zemē, nevaru skriet un tevi mīlēt.

Mani nelaiž. Mani nelaiž, mani nelaiž, mani nelaiž.
Mani nelaiž.

Laidiet prom!"

(ir ko piebilst)

00:04
Vai var izturēt diennakti neieskatoties Cibā? Var! Par šo iedomājos dažas minūtes pēc pusnakts.. Un tīri tehniski - ir taču jauna diena, vai ne?

(ir ko piebilst)

Thursday, March 16th, 2017
22:46
"Tas ir grūts stāsts. Es cenšos nekonfliktēt ar to, ko es nezinu un to, kas citiem šķiet svēts. Pat, ja es sev esmu definējis citādu uztveri." // Dienas doma par dievbijību.

(ir ko piebilst)

Wednesday, March 15th, 2017
05:04
Aizgāju gulēt uz stundiņu, cerot, ka visas pārdomas aizmigs līdz ar mani. Bet pat sapņos es no tām netiku vaļā. Darbi krājas. Darbi nogurdina. Nesadzirdēts modinātājs. ... Desmit stundas miega. Un par vēl vienu nepadarītu darbu vairāk.

Pamosties. Neliela krūzīte ļoti melnas un stipras kafijas.
Apņemšanās šodien beidzot nevienu nepievilt.

(ir ko piebilst)

Saturday, March 11th, 2017
03:26
Ar abām rokām cieši apskaut karstu krūzi tējas. Iemācīties neapdedzināties.

(ir ko piebilst)

Thursday, March 9th, 2017
01:22 - 354. lpp.
- Ahā!- Lī iesaucās. - To es jau sen vēlējos jums pateikt. Pat paredzēju jūsu jautājumu un esmu tam labi sagatavojies. Jebkurš rakstīts vārds, kas ietekmējis neskaitāmu cilvēku domāšanu un dzīvi, ir svarīgs. Tātad: miljoniem cilvēku savās sektēs vai baznīcās izjūt pavēli:"Tev būs!" - un visiem spēkiem cenšas paklausīt. Un ir citi miljoni, kas apzinās predestinēto faktu:"Tu valdi". Nekas tur nav grozāms, nekāda iejaukšanās nelīdz! Bet "Tu iespēj"! Tas, raugi, padara cilvēku lielu, tas viņam piešķir Dieva veidolu, jo, kaut noslepkavojis brāli, viņš savā vājumā un nekrietnībā tomēr nav zaudējis šo brīnišķīgo iespēju. Viņš var izraudzīties savu ceļu, var cīnīties un uzvarēt.
- Vai jūs tam ticat, Lī?
- Jā, ticu! Ticu! Ir gaužām viegli aiz slinkuma, aiz vājuma mesties dievības klēpī, sakot;"Es neko nespēju līdzēt, tā bija nolemts." Bet iedomājieties lielisko izvēles iespēju! Tā cilvēku padara par cilvēku. Kaķim nav izvēle, bitei citas iespējas kā vākt medu. Tur nav nekā dievišķa. Un iedomājieties - tie vecie kungi, kas lēnītēm gāja pretī nāvei, ir pārāk ieinteresējušies par šo izvēles iespēju, lai tagad nomirtu. Šis vārds - tās ir kāpnes, lai nokļūt pie zvaigznēm! - Lī acis mirdzēja. - To nekad nav iespējams zaudēt. Tas izsit pamatu no kājapakšas vājumam, gļēvulībai un laiskumam.
- Man nav saprotams, kā Tu varēji gatavot ēdienu, audzināt zēnus, aprūpēt mani un vēl paveikt visu šo. - Sacīja Ādams.
- Es pats arī nesaprotu, - Lī atzinās, - bet pēcpusdienā es izpīpēju savas divas pīpes - ne vairāk un ne mazāk, gluži kā vecajie. Un jūtu ka esmu cilvēks. Un jūtu, ka cilvēks ir kaut kas ļoti vērtīgs, varbūt vērtīgāks par zvaigzni. Tā nav teoloģija. Es neloku ceļus Dieva priekšā. Taču esmu iemīlējis mirdzošo instrumentu - cilvēka dvēseli. Visā kosmosā tā ir kaut kas brīnišķīgs un unikāls. Tā vienmēr cieš uzbrukumus un nekad nav iznīcināma, jo
- tu iespēj.

(ir ko piebilst)

01:00
"Stingrs rokasspiediens..! Laikam dzīvojat viens." // Improvizācijas vakaru smaidi.

(ir ko piebilst)

Tuesday, March 7th, 2017
04:02 - Pacietības.
Četras stundas atvērta loga. Ziemā. Tieši tik ir nepieciešams, lai kļūtu auksti un pamostos no paša drebuļiem. Sapnis, no kura tiku izrauts, bija tik stipri pārņēmis savā varā, ka sevi vēl dažas minūtes spīdzināju un ar tukšu skatienu raudzījos kā uz palodzes krājas vēl kritienā par ūdens lāsēm tapušās sniegpārslas. Dziļa ieelpa. Izelpa. Ieelpa. Un atkal ir silti. Tagad jau bija iezadzies spīts. Es vairs nelaidos vaļā un turpināju tukši skatīties stiklotajās acīs. Tā mēs raudzījāmies viens otrā un neviens šo abpusējo klusumu nevarēja izjaukt. Sapnis. Sapnis atkal šķita īsts.

current music: Hans Zimmer - Time (Inception)

(ir ko piebilst)

Monday, March 6th, 2017
19:05
Laužu savu pukstošo dzīvību kā nelielu šokolādes tāfelīti - jo vairāk gabaliņu, jo vairāk ar ko dalīties. Un pašam nepaliek pāri vairs neviena, tikai salda rūgtuma garša mutē.

(ir ko piebilst)

Sunday, March 5th, 2017
23:11 - Stāsti.
Vienmēr esmu apzinājies, ka pienāks tā diena, kad tur pretī neviens vairs nesēdēs un, ar klusu skatienu vērojot, nemalkos tēju un būs vien atmiņas. Domas par to iezagās jau pirms pāris gadiem, jo zinu, ka pietrūks. Pietrūks to stāstu, kuros aizklīst un kuros klausīties, iztēloties un iedomāties sevi. Un, ja ne es, kurš cits tad vēl tos nesīs sev līdzi? Un pat tad, ja man vismaz šķiet, ka atmiņās var paņemt visu... Var paņemt tikai tās noskaņas. Es nevarētu atstāstīt ne saturisko, ne manieri. Es neprastu to atkārtot. Bet, vai vajag? Tā man pietrūks. Varbūt pārāk daudz sentimenta, bet ne par daudzumu šoreiz. Te man atkal nākas iedomāties arī par sevi. Kas paliks pēc manis. It kā pagājis tāds nieks - divdesmit viens. Es varētu saskaitīt, cik vīna glāžu izdzerts, cik pretsāpju tablešu ir ... Tāds nav mans stāsts. Par to, lai paliek tikai sirdspukstu simfonijā. Mans stāsts ir citāds. Tāds, kādu es to vēlos. Arī, ja ar kritieniem un gariem pakāpieniem atpakaļ. Par to - to varēšu stāstīt saviem mazbērniem. Ak, un dot tos lieliskos dzīves padomus, kurus likt aiz auss... Bet līdz tam jau vēl jāpaspēj nosirmot, ha!

-es bieži domāju par to, vai mūsu paaudzei būs tādi stāsti, ko stāstīt mazbērniem
-O, jā. Būtu.
Man jau tagad būtu visādi piedzīvojumi, kurus tikai mazbērniem drīkst stāstīt.
-laikam jau tā ir.
-Ja nu vispār kādam, tad tikai mazbērniem.

(ir ko piebilst)

12:28
Tā pa pilsētu ejot sajūk sirdspukstu skaits..

(ir ko piebilst)


> 20 vecākus
> uz augšu
Sviesta Ciba