Gribu spiegt, kliegt un lauzt krēslus aiz sajūsmas. Dīvaini, bet tik labs garīgais sen nav bijis. Teorētiski ne no kā. Salasījušies daudz un dažādi sīki prieciņi par ko priecāties. Visādi maziņi nieciņi. Bet tik un tā.

Pārliecinājos par savas mūžu vecās teorijas patiesumu, ka pēc lielas nelaimes nāk liela laime. Pēc mazas nelaimes - maza laime.

Atradu baigi lielo prieciņu savā dzīvē - snovošanu. Baigi jautrais pasākums. Tikai kā jau lapseenc  teica, baigi visas maliņas sāp. Bet tas nav nekas salīdzinājumā ar gandarījumu un prieku kādu sniedz tā brīvība, ko var izjust. Nevaru vārdos aprakstīt to sajūtu, kad stāvu kalna galā un taisos laisties lejā... vismaz ne tagad, vakarā. Varbūt rīt varēšu.

Diena jauka. Viss jauki. Ceru, ka visi tie, kam sirsniņas tik skumīgas, kā bija man (vēl pavisam nesen, škiet), reiz apjautīs to pašu patiesību, ko apjautu šodien:

Smaids spēj dziedēt visas brūces!!!

Novēlu visiem to labāko, un ar smaidu uz lūpām, saku:...

(Gribējās uzrakstīt kaut ko gudru... njā, nesanāca:))

Trakaa