| ES |
May. 19th, 2015|02:46 am |
ES
Reiz dzīvoja puisēns vārdā Es. Viņam bija mīloša ģimene- vecāki, brāļi, un vēlāk iestājās arī ilgi gaidītā māsa.
Pavadot ceļā māte parasti pamāja ar roku un gādīgi noteica- "Uzmanīgi pāri ielai!"*
Šad un tad Mani "izsūtīja" pie citiem radiem –tā Es to uztvēru mazliet vēlāk jau apziņā, kad laimīgā bērnība patiesi beidzās vai bija beigusies, bet tieši laiks pie Babītes un Tētena joprojām atmiņā vēl jo vairāk šķiet kā jaukākie brīži bērnībā- tur Es mācījos braukt ar riteni no uzkalniņa, dabūju spērienu no zirga, tur uz cūkupupu/katupeļu/kraukļu lauka muku no bitēm kliegdams- „Babīt, Babīt-vai tev ar’ kož?”, tur Es pirmo reizi iegāzos nātrēs un kur gan bija tik gardi krēķi, ja ne „Vecdupšās”.
Es vēl atminos (varbūt, ka man tikai tā liekās (nu bija tak, jo to es neesmu izdomājis!), kā Babīte bija pie stūres , manuprāt, viņas pašas ķiršsarkanam „žigulim” pie stūres, bet Tētenam tā arī ilgi un dikti pēc tam bija „Maskavietis” (gan jau ka ne viens vien- milicijas majors kā nekā)- un tā smarža salonā!
Ak jā- Es jums minēju to, ka Babīte bija krutākā dāma apgabalā (tā man maman’s stāstīja)? Pēcāk vēl pamatskolā man jautāja- „Tev gan šika tante!”- Uz ko Es tikai varēju mulsi bilst, ka vispār jau tā ir Babīte- tā kā vecmāmiņa sanāk. Un neviens neticēja. Bet bija jau arī- jā nudien. Gan vecmāmiņa, gan dāma. Un mīļa tai skaitā...
Tad, kad viņi pārdeva lauku mājas un mēs tikām pie dzīvokļa jaunajā rajonā (7 cilvēki 2 istabās), tad viss kļuva „mazliet” savādāk. Tikai ne man- Babīte „iestājās” tuvāk (man bija jau gadi 7 laikam, jo pirmajā klasē es gāju vēl Pārdaugavā). Iekāp un brauc. Nudien neatminos – kādreiz 47. autobuss brauca pa Lubānas ielu, pēcāk viņu vispār likvidēja. Un otrs galapunkts bija riņķis ap Brīvības pieminekli. Vēlāk laikam tur, kur tagad Stockmann. Vai arī es ko jaucu. Bet tas, ka mēs uz Pārdaugavas dzīvokli braucām pa tagadējo Kaļķu ielu- to gan atminos. Tagad atkal brauc (jauks mazs Ikarus bulkvāģītis) - es šad un tad nostaļģijas dzīts iekāpju un pabraucu uz centru kaut arī maršruts ir mainīts vairākkārt.
Kad mēs pārvācāmies, Pardaugavas dzīvoklis mainījās- tur iestājās 2 MILZĪGI (arī smagi) klubkrēsli no Babītes „Vecdupšām” (tā paša komplekta dīvāns, diemžēl, tika iemitināts turpat netālu esošo Dzintara dārziņu kooperativa būdiņā), ienācās paklājs, glezniņas un citas lietas, kas nu vidēji labi situētiem, valsts iestādēs strādājošiem piedien. Un ar visnotaļ nesliktu gaumi apveltītiem arīdzan.
Tad lūk- atminos dienas, ko pavadīju gulšņājot uz tā tepiķa un šķirstot lielo Latvijas Enciklopēdiju un, protams, Konversācijas vārdnīcu, kura bija pieejama pilnā versijā un izcili saglabāta. Atradu pat savu vārdu, kurā viens no skaidrojumiem man nudien nepatika- nekārtīgi ģērbies cilvēks, nesukātiem matiem. Tas otrs bija par garausaini, bet tas mani ne tik neuzrunāja.
Diendienā gulšņājot (jo ne siens jāved, ne mēsli jāmēž- tik vien kā labprātīgi putekļi jānoslauka un pa retam jāuzprasās Babītei paķemmēt matus uz ko viņa bija gatava gandrīz vienmēr), Es jauši vai arī ne tik jauši piefiksēju grieķu/romiešu skulptūras. Paēdu Babītes gardās pildītās pankūkas, kuras viņa gatavoja tādos apmēros lai pabarotu vismaz rotu- un atkal pie enciklopēdijām. Es jau biju iegaumējis kuros burtiņos un lappusēs slēpjās tas neizprotami vilinošais skaistums. Pēcāk Es atklāju, ka ir arī citi (mūsdienu izpratnē) atslēgas vārdi- Roma, skulptūra, Grieķija, antīks etc. - Belvedēras Apollons, diska metējs, Mikelandželo, Ticiāns, arī Rodēns...
Un tad iestājās 1990. Un secīgi arī 1991...92... Un nekas vairs nebija tā...
*(tā gan viņa dara joprojām)- it kā nevērīgi izmetot- „Un uzmanīgi pāri ielai...”
P.S. Jebkāda sakritība ar reāli esošām personām ir iespējama , bet šī ir mana brīva izpausme un interpretācija. Jebkurš, kas saskata līdzību ar sevi vai jūtās jebkādā veidā aizskarts- var rakstīt ierakstītu vēstuli @LV1082 uz pieprasījuma.
ES |
|