Patiesībā man riktīgi patīk šādi te braucieni uz vairākām dienām ar teltīm un draugiem. Saritināties guļammaisā pie ugunskura, lēnām dzert kādu sidriņu un runāt, būtībā, par neko, ēst oglēs ceptus kartupeļus un vispār nekur nesteigties, nezināt kāds ir datums un cik rāda pulkstenis.
Vienīgais, kas spēj mani aizkaitināt līdz nāvei - dunduri, kas kož vēderā un lido sejā.
Bet vispār, laikaim tādai tai vasarai arī ir jābūt.
Šodien pa ceļam no Elvi, kad mans mp3 atteicās skanēt, jo, redz, viņam baterijas ir par zemu, es baigi sadusmojos par vienu lietu:
Pirms kādiem četriem gadiem, es mierīgi varēju iziet ārā, un 100% zināt, kur atrodas mani draugi, kā arī 100% ka varu viņiem pievinoties, neatkārīgi no tā, ko viņi dara. Turpat bija draugi no Maskavas, Igaunijas un no dažādiem Latvijas nostūriem, vārdsakot tie, kam šeit bija kaut kādi sakari.
Bet tagad, lai satiktu draugus, man vajag ar viņiem to tikšanos sarunāt bez maz vai mēnesi iepriekš, un šā vai tā, vēlāk saņemt ziņu, ka lūk nekas nesanāks.