tors

Sat, 02 Mar 2024 20:19:26 GMT

O God

Help me resist them

They slaughtered my camel and

authorized the shedding of my blood

in places where you forbade the spilling of blood on prayer rugs.

O God

I seek refuge in you from the evil of my people

They sell cheap wine in the daylight and spoil the drunks' innocent night.

O God

The tickets for the Afterlife were sold out

and I did not have the money, the time, and the reason

to buy one

so please, tear their tickets, O God

and let my heart rejoice

did you not promise us forgiveness.

O God

Send locusts to devastate all the fields

and to erase all the points

send droughts for all seasons

and swarms of birds to destroy their supplies.

O my God, you spoke the truth

kings, like presidents

when they conquer a village

they ruin it

so O my God, please destroy their palaces

so the villages be spared their hassles.

O God

Let maggots grow instead of dates

We all went to cast our votes

but no one elected those who won.

O God

My love

My support

I published a new collection of poems

So, please let it sell without limitation

O God, you were taken prisoner by the prophets

O God, you were taken prisoner by the Caliphs

O God, you were taken prisoner by the princes

O God, you were taken prisoner by the presidents

O God, you were taken prisoner by the ministers

Why did you descend to their land

and housed me in a drifting cloud?

O God

I heard the pious people saying frightful things about you

so when I threw my book at them, it turned into a snake

that bit them and turned back into a book.

O God, the Most High

Am I not a prophet indeed?

Fri, 26 May 2023 12:13:53 GMT

Bāc, vakar prezentācija bija tik jauka. Viss tas pusgada darbs, ceļoties un ejot gulēt ar to albumu, ir noslēdzies. Sajūta, ka atkal varu dzīvot kā parasts pilsonis bez tā pusslodzes darba. Pārsteidzoši daudz cilvēku atnāca, par ko prieks, viss arī aizritēji kinda komiski un sirsnīgi, kā cerēju; draugiem, šķiet, patika, un šorīt mana pensionējusies māmiņa pa telefonu teica, ka esot pēc pasākuma bijusi tik saviļņota un lepna (geez..), ka visu nakti bijis grūti iemigt.
Un visam pa virsu paspēju noskatīties trešo periodu, kur izbāzām zviedrus. Kā teica Kalvis, nezinu, kam būtu jānotiek, lai vakars kļūtu vēl labāks. Sajutos kā Trūmens, bet tā, ka fonā skan Ice Cube dziesma "It was a good day". Sometimes it all just works out, thanks, lucky stars.

Mon, 18 Jan 2021 14:46:33 GMT

pirms dažiem mēnešiem netfliksā noskatījos haunting of bly manor un šodien brokastojot noskatījos pēdējo haunting of hill house sēriju. raudāju tā, ka omlete atdzisa. šitie abi seriāli, kuriem laikam ir tie paši veidotāji, visp šķiet kā jauns žanrs – therapeutic horror. :D nezinu, vai tas, ka man cilvēku attiecību risināšana uz šausmenes fona šķiet ģeniāli, kaut ko par mani pasaka, bet nu tas ir ģeniāli. viņiem uz tik ļoti apgrūtinātā horror žanra tik neticami labi sanāca abos gadījumos tās šausmas padarīt par līdzekli, lai uzsvērtu pavisam citu domu, un tas, man tik ļoti šķiet, arī ir šausmu žanra īstais kodols. bez tam everything's better with a little drop of murder.

Mon, 28 Dec 2020 00:00:06 GMT

Vai jums ir bijušas pārdomas par tēmu: būšana sev pašam / tāds, kāds es esmu? Es to domāju gan profesionāli, gan laifstaila ziņā, gan sociālās situācijās, gan kaut kādā sava grand naratīva ziņā, dziļi psiholoģiski kā pašrealizēšanos, ja tāda iepriekš nav notikusi vai tml.
Mans jautājums šajā sakarā ir šāds: vai ir iespējams būt sev pašam, vispirms radikāli neesot sev pašam? "Radikāli" ir atslēgas vārds. Nu, tādā ziņā, ka tas notiek ar tādām kā... ceremonijām, nezinu. Tā, ka tu no sākuma esi radikāli tu, bet pēc tam, sasniedzot mēru, atkāpies un kļūsti mērenāks tu pats.
Man tā šobrīd nav, bet agrāk bija. Tagad es kaut kā to cenšos darīt pamazām, atpazīstos – lai cik smieklīgi tas neizklausītos – mazas izdevības būt sev, lol.
Es sliecos domāt, ka šī ir problēma tad, ja tu esi tāds cilvēks, kam šī ir problēma? Citiem varbūt tā vienkārši nav un tas būšanas-sev-pašam-jautājums nāk dabiski? Un tad tie, kuriem ir aizture, – tie tad sevi piesaka skaļāk, jo tā autonomija vai sevis vīzija pašam savā pasaules pieredzē ir jāieņem vai jāatkaro (atkarībā no savas situācijas), tā?
Man ar savu autentiskumu vai patiesīgumu vienmēr ir bijis kaut kā tricky, jo ne tikai tas sākotnēji nav nācis dabiski, bet ir arī nācies sevi laika gaitā nemitīgi pārdefinēt, atkratoties no vienām īpašībām un izkopjot citas, un šķiet, ka tāda vajadzība būs arī nākotnē. Nu jā, man vienkārši ir nācies kaut kā secināt, ka būšana radikāli sev ir kaut kāds analoģisks posms "ceļā uz mērķi" kā tā sokratiskā apzināšanās, ka neko nezini, iekams vari kaut ko zināt. Tipa, ka tev no sākuma jābūt radikāli sev, lai it kā pats sev iedotu atļauju pēc tam būt mērenam sev. Bet iespējams tas, ka man tā šķiet, ir tikai likumsakarīgi, jo man bija tāda problēma. Bieži esmu domājis par to, kā tas ir, kad ir šāda problēma, bet tu nekad neiekāp tajā radikālajā fāzē. (Vispār šeit jāpiebilst, ka tas vārds "radikāli" varbūt lasās skaļāk, nekā es to domāju. Tas var ietvert to, ka tu ierodies saģērbies kā gots un visu nakti visiem stāsti par savu jauno identitāti, bet es to galvenokārt domāju piepūles ziņā – ka tas solis jūtas radikāls un vienlaicīgi var būt kaut kas visai personisks, kas uz āru neizpaužas.)
Vēl man tricky šķiet nodefinēt, cik lielā vai dažādā mērā es esmu – vairāku vai pretrunīgu lietu savietošana. Viena frāze, kas šo ilustrē, ir tā frāze par demokrātiju un brīvībām (?), proti, ka tu esi brīvs tiktāl, kur sākas otra deguns. Ar būšanu sev pašam reizēm ir šķitis līdzīgi. Īpaši tajā radikālajā fāzē bieži šķita, ka es saraujos un kļūstu mazāks, cenšoties ņemt vērā apkārtējos (un to, kā [iespējams – iluzori] es viņus redzu pozicionējamies pret mani). Šī bija vairāk sociāla lieta: kad es kaut ko saku? Vai tas šķitīs smieklīgi vai interesanti? Vai tas ir OK vienk pamest šito ballīti? Vai es šobrīd esmu fake? Vai man rīkoties tā, kas liek citam manīt, ka tas, ko mēs šobrīd darām, man šķiet fake?
Tā kaut kā.
Gribējās arī kaut ko ierakstīt. Priecīgus svētkus visiem.

Mon, 18 May 2020 21:12:30 GMT

"Es, Eleonora Melita Minna Johana meita Puķudruva, dzimusi Blūmane, piedzimu 1909. gada 6. martā, pēc vecā stila – 21. februārī, Rīgā. Dzīvoju latviešu tautas trešajā atmodas laikā Rīgā, Cēsu ielā 7, dzīvoklis 4., telefons 378457 un 1990. gada janvārī jautāju sev: bet ko es atceros un zinu par saviem radu rakstiem. Gaužām neprecīzi, īsi un maz. Mūsu ģimenē, kur augu nedziedāja tautasdziesmas, pavisam maz iepazinu radiniekus. Dzīvojām Rīgā, Karlīnes (Miera ielā) numuri – 8./10., dzīvoklis 27.

Tēvs Johans Blūmanis kopš bērnības saukts par Žani. Māte – Matilde Blūmane (dzimusi Bušmane) un mana vecāmāte “Grošiņa”, Sofija Bušmane, kas ir arī vienīgā visvecākā, ko atminos. Stingra, noteikta, varētu teikt – ērgļveida degunu, brūnām acīm, tumšiem, melniem, taisniem matiem. Ģimene bija ļoti saticīga, izpalīdzīga, klusa, pat dievbijīga. Mans tēvs, gulēt ejot uz guļamistabu, savas meitas Eleonoru, Elvīru un Ainu rūpīgi uzlūkoja, vai aizmigušās, ir labi sasegušās un katrai pārmeta krustu. Baznīcu iepazinu – tēvs veda ziemassvētkos uz jauno Ģertrūdes baznīcu, kurā bija liela egle svecēm, svētbilde altārā ar Jēzu Kristu, koris. Māte mājās sagaidīja ar pusdienām. Tēvs neiztrūka nekad draugu un paziņu bērēs ar īpatnēju veidotu ziedu štrausi. Grošiņa Sofija ļoti cienīja un mīlēja savu znotu Žani, kas, savukārt, mīlēja Grošiņas meitu Matildi (manu māti) un mājās, viesībās vai gadījuma sarunās allaž atkārtoja, ka viņa Matilde ir vislabākā un visskaistākā sieva. Grošiņai mirstot, znots turēja viņas rokas savējās un zārkā Grošiņas rokās bija znota gatavots koka krustiņš un pirkstā viņas laulības gredzens. Melnajos matos bija pavisam nedaudz sirmu sudrabotu pavedienu. Nomira 1933. gada 11. decembrī, apglabāta pareizticīgo kapos (Bērzu alejai pretējā pusē ir Braslas kapi, kur apglabāti Žanis, Matilde, Elvīra, mazais dēliņš).

Sofija bija dzīvojusi ilgāk nekā simt gadus. Precīzi nezināms. Jau tad, kad vajadzēja saņemt Latvijas pasi, tad ārstu un citu locekļu komisija noteica gadus pāri simtam. Kad, kur dzimusi – nezinu. Par to nekad nav runāts. Atminos, ka skolas brīvlaikā bērniem atļāva uzvilkt un spēlēt gramofonu. Gramu platēm centrā bija zīmējumi, āriju un duetu nosaukumi. Štrausa valšiem dejojām līdzi nereti pat izgreznojušās, bet Grošiņa uzmanīja, lai ikreizes apmaina jaunu adatiņu, bet dienas vidū obligāti bija jāiet gulēt. Nereti vecāku platajā gultā [kamēr mēs] aiz Grošiņas muguras (lai neelpotu mums virsū) tad arī stāstīja mums par savu aizmigloto bērnību, atceroties sevi brīdī, kad apkārtējās mājās nav bijis neviena cilvēka. Viņa – Sofija un māsiņa Katrīna (kādi cariski vārdi!) – abas nav kājās stāvējušas, bet vēl tikai šļūkušas uz vienas ciskas uz priekšu, gribējušas ēst, dzert nekā nav bijis (Vidzemē klaušu laikos, kara gadi?), abas piešļūkušas pie piesieta suņa un grābājušās pie suņa bļodiņas, un brīnums – suns nemaz nav iebildis, ļāvis. Tad, sevi atminoties tikai kā lauku meitu, atcerās, ka ziemas bijušas sniegotas, vasaras – siltas, debesis zilas, koki ziedos un putnu dziesmās. Skaisti, dievbijīgi rīti. Māsa Katrīna jau bijusi bagāta, aizprecēta. Arī Sofiju uzlūkojis kāds brašs puisis, bet bildinājumu atteikusi, jo bijis pazīstams kā dzērājpuisis. Tas tad apprecējis citu lauku meitu. Grošiņa Sofija atceras sevi kādā klusā svētdienas rītā, stāvot ābeļdārzā baltu lakatiņu ap galvu pašas darinātā priekšautā, ieraudzījusi pāri grāvja tiltiņam nākam minēto dzērājpuisi ar vienu mazulīti rokās, otrs ieķēries viņa bikšu stilbā. Un atkal Sofiju bildinājis, jo sieva dzemdībās nomirusi, un Sofija nu teikusi „jā” vārdu un sākusi audzināt mazo Pēterīti un Jēkabiņu. Bet dzērājpusis tā arī visu kopā nodzīvoto mūžu tāds arī palicis – netikumā. Piedzimuši pašu bērni – dēls Andrejs, dēls Augusts, meitas Kristīna un Matilde. Kur dzīvojuši, nezinu. Atceros gan, ka Grošiņa Sofija stāstīja, ka kaimiņu vecais Bārda bijis ieskatīts kā burvis. Esot iekārojis Sofijas skaisto kumeļu, bet, kad Sofija nav devusi, esot nobūris un kumeļš nobeidzies (dzejnieka Friča Bārdas tēvs tātad bijis tuvākais kaimiņš). Es biju kādā ekskursijā Friča un Antona Bārdas mājās, bet par kaimiņmājām neko neuzzināju laika trūkuma dēļ. Grošiņa Sofija stāstīja vēl to, ka dēls Andrejs bijis ļoti bailīgs pusaudzis, bet meita Matilde ļoti draiska, abi melniem sprogainiem, kupliem matiem. Matilde bijusi iniciatore, ka kādas trīs līdz četras meitenes savu skolotāju piesējušas ziemā pie ragavām un palaidušas lejup pa kalna nogāzi. Kad modē parādījās īsi mati, Matilde skolā pati nogriezusi savu garo, kuplo bizi un, no skolas pārnākusi mājās, vispirms pa durvīm iemetusi bizi, lai mātei Sofijai bardzība pāriet, tad pēc kāda laika pati ienākusi istabā. Atceras Grošiņa dienu, kad šķūnī veduši sienu. Lielā vezuma vienā pusē Matilde vaidējusi: „Vāāi, vāai!” Andrejs apstādinājis zirgu, apgājis vezumam apkārt, atkal brauc, bet Matilde vaid atkal, tad Andrejs pametis zirgu un grožus un mucis uz mājām.

Kad audžudēls Pēteris apprecējies, tad viņa sieva Natālija sākusi Matildi izkalpināt: „Tiltuž, atnes ūdeni!” u. tml. Matilde to necietusi, sakravājusi paunā savam nākamam vīram adītos cimdus un zeķes, un citas lietas un bez jebkādām runām – prom uz Rīgu! Rīgā ar kādu ceļā satiktu meiču abas Jūrmalā, Dubultos, Dārza ielā no saimnieces Blūmanes noīrējušas dažas telpas, ierīkojušas vešereju un glancpletereju (mazgā veļu un smalkveļas gludināšana, no vāc. val.). Tur arī iepazinušas pie akas zālītē guļošu puisi Johanu (Žani), kas palīdzējis ierīkot plauktiņus un izrādījies Blūmanes dēls, kas arī apprecējis Matildi (manu mammu), bet vīramāte Blūmane vedeklu Matildi visu mūžu nav cienījusi, jo dēls apprecējis „lauku kužu”. Toties Blūmanes meita Minna gan apprecējusies smalki ar kuģu kapteini Liepnieku; arī viņu abu dēls kļuva kuģu kapteinis Liepnieks. Blūmane vēlāk apprecējās ar kādu Eimani, piedzima pat dēls Krišus, bet zaudēja mantošanas tiesības uz Dārza ielas māju. Blūmanis Žanis un Matilde dzīvoja Rīgā, stūra mājā, Kr. Barona (Suvorova) un Bruņinieku (Engelsa) stūrī. Tagad pret ielas stūri atrodas 7. vidusskola un atvēra krogu (restorānu). Un, kad piedzima Eleonora, tad pirmie divi dēliņi: viens kā zīdainis apglabāts Dubultu kapsētā netālu no Žaņa vectēva, bet otrs puisītis, apmēram divgadīgs, apglabāts Brasas kapos. Tad Grošiņu Sofiju aicināja uz Rīgu auklēt Eleonoru (mani), sauktu Noriņu, jo gribēja šo trešo bērnu paglābt no nāves. Matilde katru dienu lūgusi Dievu, lai Noriņa izaugtu. Matilde strādāja ķīmiskajā tīrītavā „Dancinger”, cimdu nodaļā, un, kad Matildei piedzima Noriņa, tad arī pats direktors Matildi apsveicis un jautājis: „Vai Handschuhwascherin piedzimusi?”, bet Matilde atbildējusi: „Nein – direktrise!”, un tad, kad es tiku iecelta par Rīgas N. Draudziņas 7. vidusskolas direktori, tas Matildei patika, krāja izgriezumus no avīzēm un žurnāliem. Grošiņa Sofija mums arī stāstīja, ka Pasaules Kara laikā 1914. gadā Blūmaņu ģimene evakuēta uz Arhangeļsku, kur Grošiņa ātri iemācījusies runāt krieviski, bet Matilde arī vēl angliski, jo strādājusi angļu slimnīcā par veļas nodaļas vadītāju. Es gan atceros, cik labi Grošiņa zināja krievu valodu: kad mani sūtīja uz aptieku pēc rīcineļļas, lai prasot: „Život, maslo, porck” un tomēr atnesu viņai rīcineļļu! Grošiņa mani mācīja palīdzēt mājas solī – slaucīt putekļus no tēva paša gatavotās augstās kumodes, gludināt veļu, Grošiņa tikai uzpūta ogles smagajā gludeklī, man bija grūti cilāt gludekli (es pieci gadi veca). Tēvs strādāja Arhangeļskas ostā uz kuģiem, gāja ar Matildi Ziemeļdvinā (Daugava) un Baltā jūrā (Baltijas) zvejot paštaisītā laivā ar paštaisītiem tīkliem. Es purvos savam priekam lasīju uz ciņiem šķomenes (dzērvenes?). Ziemu gāju pirmajā klasē Lomonosova ģimnāzijā. Tā bija klostera telpās, un galdu pusdienām klāja skolniecēm melnos tērpos un plīvuros mūķenes. Mazā māsiņa Elvīra auga ar aktrises dotībām, ar viesošanās un greznošanās kāri, ar jostām, lentēm, dejām un dziesmām, bet pēc kara kā Bekeres ģimnāzijas pēdējās klases skolniece nomira ar TBC (tuberkuloze) 18 gadu vecumā, apglabāta Braslas kapos. Pēc kara Grošiņa Sofija brauca ar mūsu ģimeni atpakaļ uz Rīgu ar angļu okeāna kuģi „Laplata”. Kad okeāna vētra svaidīja milzu kuģi kā skaidu, visi pulcējās uz klāja ar glābšanas riņķiem, bet Grošiņa nekāpa ārā no koikas (kā šupuļtīkls), kas svaidījās kajītes grieztos – miršot turpat. Rīgas ostā sēdāmies važonī (zirgs, pajūgs) un braucām uz māju Karlīnes ielā 8., no kurienes aizbraucām un turpat arī atkal dabūjām dzīvokli tai pat 27. dzīvoklī. Bermonta negantie šāviņi mūs neaizsniedza. Drīz vien piedzima māsiņa Aina Blūmane. Vēl atceros, ka Grošiņu Sofiju svētdienās aiz rokas vadāju uz Debesbraukšanas baznīcu (Mēness ielā, pretim Pokrova kapiem un baznīcai). Viņa bija pareizticīga. Tad viņai uz pleciem bija brūnsvītrotais lauku lakats ar slaidām bārkstīm. Mans tēvs, viņas znots Žanis, mūsmājās sagaidīja ar garšīgām, izgreznotām sviestmaizītēm. Tādas tikai rūpīgais, smalkais, skaistais tēvs prata gatavot cienastam; tad sekoja mātes gatavotās pusdienas, bet pienāca brīdis, kad Grošiņa vairs nejaudāja aiziet uz baznīcu. Tad atceros notikumu, kas man tagad 80 gadu vecai sagādā vēl sirds pārmetumus.

Tā: kļuvu studente, lasīju no Latvijas Universitātes mājā pie ēdamgalda arheoloģijas un Ēģiptes biezos sējumus. Visa ģimene pusdienas ēda pie šī galda, man bija jānovāc grāmatas no galda uz klavierēm. Bija mums tradicionāli mājas un galda kultūra, obligāta zupa terīnā (garā zupas bļoda ar vāku) ar lielo sudraboto karoti. Tēvs uzmanīja, lai bērni pie zupas piekož maizi. Man vajagot atsevišķu istabu. Grošiņai Sofijai no meitas istabiņas, kur gan ir plīts mūrītis, jāpārvācoties uz virtuvi. Virtuve bija liela ar lielu logu, no istabas atšķīrās vienīgi ar plīti un ūdenskrānu, un ar izlietni otrā galā. Un tā es iekārtojos mazajā, zilajā istabiņā, tēvs pasūtīja pie sava drauga galdnieka melnu rakstāmgaldu ar spoguli un diviem zaļstiklotiem skapīšiem un citus jaukumus, un nevaru piedot sev, ka ļāvu Grošiņai pārvietoties uz virtuvi. Toties vasaras bija skaistas: tēvs nopirka karā izpostītas mājas pamatni ar zemi apkārt un milzu bērzu vidū savas un savas sievas Matildes jaunības Dubultos, gan ne Dārza, bet Kungu ielā Nr. 14., un gandrīz pats vien uzcēla vasarnīcu, iestādīja nelielu ābeļu aleju, galvenajā ieejā katrā pusē verandai pa paradīzes ābelei, daudz potētu ceriņu, jasmīnu gar žogu, pie katra verandas sānloga pa baltai pujenei, daudz dažādu puķu – lauztā sirds, lefkojas, kliņģerītes, maijpuķītes u. c. Otrā verandas priekšā lielu sarkanu rožkrūmu, kas ziedēja visu vasaru līdz vēlam rudenim (braucot rītos uz Rīgu, vedām no šī krūma rozes draugiem vai katru rītu, bet rozes tik zied un zied). Tēvs vēlēja man katru vakaru ap saulrietu liet uz katras ābeles divus spainīšus ūdens no mājas akas. Māsa Elvīra ar lejkannu aplēja puķes. Grošiņai Sofijai bija jāpieskata arī trešā māsiņa Aina. Tēvs un māte katru sestdienas un svētdienas nakti bija pie mums kopā, ik pārnedēļas māte atveda savām trejmeitiņām vienādas krāsas, pašas šūtas kleitiņas, kas atšķīrās gan ar apkaklītēm, volāniem u. c., piemēram, baltas ar melniem punktiņiem, sarkanas ar ziediņiem, modē bija t. s. grietiņas kleitiņas ar priekšautiņiem. Kad mani gribēja satikt kāds Grošiņai svešs cilvēks, viņa to novērtēja, vai labs cilvēks. Kad Grošiņa ieraudzīja Antoniju Puķudruvu (vēlāk – mans vīrs, skolotājs, dzejnieks), viņa teica: „Pie viņa gan neej par sievu, pie melni tērptā, sārtiem vaigiem lidotāja gan. Esot sūrojies, ka neesot es gājusi laivā vizināties pa Lielupi un vairākkārt esot viņai roku nomutējis.” Es jau biju studente, bet vedu Grošiņu uz pludmali pabradāt, bet kad vairs nespēja paiet pāri kāpai, nesu uz mājām spainīšos jūras ūdeni pamērcēt kājas, bet Elvīra spainīšos karstās smiltis. Kad apprecējos, tad Grošiņa atgriezās savā zilajā istabiņā. Kad man bija 20 gadi, piedzima dēls Agris Puķudruva, kurš paaudzies Grošiņai Sofijai ar pirkstiņiem pa tukšo pakakli. Tas Grošiņai un Agrītim abiem patika – ritms. Arī man tagad 80 gadu vecai sāka veidoties tāda patukša pakakle. Tas mūsu ģimenēs, sieva vai vīrs, ir tāds svēts mantojums – patukla pakakle, tad patukša."

Fri, 03 Apr 2020 18:21:53 GMT

Nu, ir globāla pandēmija, kuras ietvaros ar elpceļiem saistīta slimība nogalina vairākus tūkstošus cilvēku dienā, un es otro reizi dzīvē metu nost cigaretes. Šo triviālo problēmu varbūt sapratīs tikai smēkētāji, bet šobrīd sajūta, ka nomest vēl nekad nav bijis tik viegli. Bail tā skaļi teikt, bet #silverlinings, I guess?

Sun, 17 Nov 2019 15:58:18 GMT

vakar pa ilgiem laikiem aizminos uz Hāgenskalna Komūnu paklausīties Šverna solo. katru reizi, kad aizbraucu uz Āģi patusēt kādā no tā gala lokāliem, prombraucot vienmēr šķiet, ka Komūnā, Pilī un Vinilbārā ir citādāka sajūta un vaibs, kā manos iecienītajos bāros Daugavas otrā pusē. it kā nav tik tālu un tā arī ir tā pati pilsēta, bet tomēr. drošvien jau to sajūtu veido cilvēki, bet kas tas tieši ir, es nezinu.
šis nav vērtību spriedums, vienkārši šķiet citādāk.

Mon, 26 Aug 2019 21:52:14 GMT

</div>

reizēm domāju, vai super ultra bagātie cilvēki arī mēdz piedzīvot kaut kādu eksistenciālu trauksmi, un, ja jā, tad kā tas izpaužas. es domāju to 1%, tos ultra miljardierus, kuriem pieder vara ietekmēt lietas, piemēram, starpvalstu mērogā. es domāju par to, ko viņi dara dienu no dienas. droši vien pieceļas no rīta un strādā, lai kaut kā noturētu vai paplašinātu savu finansiālo/politisko ietekmi pasaulē, lai kā arī tas neizpaustos. šķiet savādi praktiski iedomāties, kā tāds Bils Geitss "strādā", lai nodrošinātu to, ka visi viņa uzņēmumi katru dienu turpina darbu. gan jau tās dienas paiet, apmeklējot virkni ar sapulcēm un pieņemot lēmumus, kad tas ir būtiski. es, piemēram, operēju zem tādas operētājsistēmas, if you will, kur es cenšos apzināties savu pozīciju sabiedrībā (šķiru?) un griestus, ko tā manam dzīves gājumam, visticamāk, uzliek. nu piemēram, man ir ierobežota mobilitāte gan fiziski, gan, es domāju, arī mentāli, tādā ziņā, ka es nedz varu brīvi ceļot (ja nevēlos upurēt ilgtermiņa finansiālo stabilitāti (vai to permanenti sasniegt)), ne es varu iedomāties savu dzīvi daudz citādāku, nekā tā ir šobrīd (tas mentālais aspekts). es šo nesecinu ar kaut kādu pesimismu vai žulti – man pa lielam vienalga, bet – ko es gribu teikt – man šķiet, ka, salīdzinot ar ultra bagātu cilvēku, mana potenciālā dienas kārtība ir krietni ierobežotāka. tāds ultra miljardieris droši vien var piecelties un izlemt, ka šodien aizceļos, piemēram, uz Tristan da Cunha salu, kas ir vistālākā sala no jebkura kontinenta (2800 km) vienkārši, lai apskatītos, kā tur ir. uz šīs salas pasta kuģis piebrauc reizi gadā un tur dzīvo apmēram 300 cilvēku. es domāju, vai šādi miljardieri kādā brīdī attopas stāvam uz kādas no pasaules virsotnēm, domājot, ka viņš vai viņa principā ir apceļojis tik daudz iespaidīgas vai vēsturiski nozīmīgas vietas un nekas viņu neliedz veltīt visu atlikušo dzīvi, lai to darītu arī turpmāk, ka viņu pārņem ar potenciāli pārāk lielu pārsātināšanos saistīta miljardiera trauksme. nu, viņš atlikušos 30 vai 40 gadus ceļos, katru privātajā jahtā nobraukto jūras mezglu pamīšus nemitīgi pišoties, spēlējot online pokeru, apmierinot katru savu iegribu, kamēr viņa uzņēmumi pa to laiku pelna vairāk, nekā viņš un visi viņa pēcteči jebkad spēs iztērēt. mani pārņemtu nenormāla trauksme! es apsēstos un par šito uzpīpētu. bet ko darīt pēc šāda sāta iestāšanās? kā turpināt? protams, es te kaut kādā mērā iemiesoju šo hipotētisko miljardieri ar savu prātu un vērtībām (tiem "griestiem", kurus uzliek mana situācija). iespējams tie ultra nabadzīgie afrikāņi jūtas tāpat par mums, iedomājoties, cik salda būtu dzīve, sēžot Rīgā pēc darba aģentūrā, neviens nešauj, ēdiens veikalos pilni plaukti. lai nu kā, ļoti iespējams, ka viņus (miljardierus) vada pavisam citas lietas. es domāju, ka tā finansiālās ietekmes paplašināšana un politiski vai ar uzņēmējdarbību saistīti kari ar citiem miljardieriem varētu būt gana intriģējoša cīņa, lai tai veltītu visu dzīvi. tāpat kā starp mums – parastajiem ļaudīm – tikai citā līmenī. bet man tomēr gribas domāt, ka kāds no viņiem reizi pa reizei arī "izkrīt" no šī mind-set'a piepeši, piemēram, atskārstot, ka tas ir nekas vairāk, kā kaut kāds tribalism globālā mērogā. tipa cilts pret cilti. google pret microsoft. pieņemsim, ka kāds miljardieris pēkšņi šo saprot, sajūtas ne-autentisks (lol) savās dzīves izvēlēs, atskārst: "arī man reiz būs jāmīrst! jāsāk dzīvot!" un izlemj iet pensijā, un tomēr nokļūst pie manis minētās eksistenciālās atklāsmes, ka hedonismā un tūrismā viņš nespēs remdināt savu eksistenciālo sāpi. tad es iedomājos, ka daži tad varbūt paraugās debesīs, nodomājot: bāc, es varētu būt pirmais, kas aizceļo uz Marsu vai atrisina kaut kādu galaktisku mistēriju. Īlons Masks, cik man zināms, ir vienīgais miljardieris, kurš ar daudz maz lielu regularitāti kaut kādā mērā parāda arī to, kāds viņš ir kā cilvēks. tas ir baigi interesanti. viņam tādā prikola līmenī, šķiet, šitādas lietas arī mēdz patikt. es domāju, ka viņu nodarbina tieši šī problēma. varbūt viņš un citi kā viņš dzenas pēc sava veida nemirstības, atstājot aiz sevis kaut kādu legacy: ka viņš radīs pirmo daudz maz jēdzīgo regulāro reisu uz Marsu vai finansēs mākslīgā intelekta izpēti, un ar šo finansējumu viņa uzņēmums izgudros pirmo īsto mākslīgo intelektu. civilizācija viņu vienmēr atcerēsies kā šīs tehnoloģijas autoru. bet es neesmu drošs, vai viņus šādi "nemirstības" meklējumi vēstures grāmatās vispār nodarbina. ja nu es viņiem to vienkārši piedēvēju, jo tas ir labākais, uz ko es – parasts cilvēks – vispār varu pretendēt? kā tas ir staigāt apkārt, apzinoties, ka tu vari durt jebkur, darīt jebko. baisi! ja viņiem mēdz būt tāpat, tas nezkādēļ mani mierina. es savā guļamistabā, miljardieris skafandrā uz mēness – mēs būtu viens un tas pats cilvēks. it kā jauki

Thu, 15 Aug 2019 13:38:34 GMT

Skatos seriālu Letterkenny par Kanādas pāķiem un gribētu aizbraukt atpūtā uz to pilsētu kādu mēnesi padzīvot.

līgō

Fri, 28 Jun 2019 08:51:29 GMT

es svinēju jāņus laukos pie m. vecvecākiem, un tur bija viens foršs moments, kad mēs ap desmitiem iekurinājām ugunskuru, un es uz mirkli iegāju mājā uztaisīt tēju un virtuvē ieraudzīju m. vecvecākus, sēžot rokās sadevušos un skatoties tiešraidi ar jāņu svinībām Rīgā, krastmalā. es tad iedomājos: Rīgā ir uztaisīts pasākums tiem cilvēkiem, kas nevar aizbraukt nosvinēt uz laukiem, bet tie, kas ir laukos, sēž un skatās, kā svin tie, kas palika Rīgā. zāle vienmēr zaļāka, I guess

Mon, 03 Jun 2019 16:05:41 GMT

man šķiet, ka man ir vismaz divas atkarības. pirmā ir tādas kā mikroatkarības, kas man izveidojas, kad saskaros ar kādu jaunu tēmu un man tad gribas noskaidrot visu, ko par to ir iespējams noskaidrot, līdz vienā brīdī man iestājas sāts un to tematu pakāpeniski nomaina kaut kas cits. būtībā tā ir atkarība no informācijas, bet tās mēdz būt arī praktiskas nodarbošanās, ne tikai informācija. man ir bijis tā, ka es nevaru aizmigt, jo man ir reāli garlaicīgi, un es labprātāk paskatītos kaut kādu doķeni vai filmu, vai kaut ko palasītu. man tā ir bijis visu mūžu, un tas nav exactly pārsteigums, un, lai arī es saprotu, ka tur, visticamāk, ir daži soļi no kaut kādas modernas, informācijas laikmetam raksturīgas diagnozes, es ceru, ka tas, kas nošķir pirmo no otrā, ir tas, vai tev kaut kas arī aizķeras. es reizēm vingrinos, lai pārliecinātos, vai tas, ko patērēju, man arī aizķeras, bet, protams, tā ne vienmēr ir.
otra atkarība ir ēdiens. tādās dienās kā šī, šķiet, es ēdu vienreiz dienā – visu dienu.
par to pirmo: kādam vēl tā nav? jūs tas neuztrauc?

modern times

Fri, 17 May 2019 14:11:35 GMT

Komentārs YouTube:
Zane Franklin
pirms 12 stundām
Whoever disliked this must be
a decent human being with an opinion that opposes mine, which is okay

par astronautiem

Mon, 01 Apr 2019 15:08:53 GMT

Whitey on the moon (1970)

A rat done bit my sister Nell.
(with Whitey on the moon)
Her face and arms began to swell.
(and Whitey's on the moon)
I can't pay no doctor bill.
(but Whitey's on the moon)
Ten years from now I'll be paying still.
(while Whitey's on the moon)
The man just upped my rent last night.
('cause Whitey's on the moon)
No hot water, no toilets, no lights.
(but Whitey's on the moon)
I wonder why he's upping me?
('cause Whitey's on the moon?)
I was already payin' him fifty a week.
(with Whitey on the moon)
Taxes taking my whole damn check,
Junkies making me a nervous wreck,
The price of food is going up,
And as if all that shit wasn't enough
A rat done bit my sister Nell.
(with Whitey on the moon)
Her face an' arm began to swell.
(but Whitey's on the moon)
Was all that money I made last year
(for Whitey on the moon?)
How come there ain't no money here?
(Hm! Whitey's on the moon)
Y'know I just about had my fill
(of Whitey on the moon)
I think I'll send these doctor bills,
Airmail special
(to Whitey on the moon)

Gil Scott-Heron

Sat, 17 Nov 2018 02:32:04 GMT

Aleponijai, protams, nav ne vainas, bet mans mīļākais šībrīža bārs būtu angārs vai speciāli uzbūvēta sporta zāle, kurā ierīkots basketbola laukums. pa dienu to vietu varētu izīrēt basketbolistiem, bet vakaros - kad arī notiktu visa sāls - tas būtu klubs, kurā vienmēr valdītu pustumsa ar atsevišķiem disko elementiem, un tur varētu izīrēt retro skrituļslidas ar riteņiem divās rindās (nevis vienā kā tagad) un slidot pie tipa šāda, šāda un šāda muzona. ja es tur pats nerosītos kā apmeklētājs, tad es varētu dīdžejot un ap 02:00 naktī (protams) likt lēnās dejas, kuru laikā, es iedomājos, visi novilktu skričas un dejotu zeķēs. vēl būtisks moments ir, ka pirmajā stāvā būtu logs, kas non-stop stāvētu vaļā un kuru neviens nevaktētu, lai pa to iekšā var rāpties pusaudži un apmeklēt klubu nelegāli. es viņus patrenkātu varbūt reizi stundā, katru reizi izliekoties reāli pārsteigts, kā viņi šeit iekļuvuši, bet speciāli visos tumšajos basketbola zāles stūros es nemeklētu, neesmu lohs. klubs varētu saukties "pēdējais zvans" vai kā tml. manuprāt, skrituļošana būtu forša alternatīva dejām, un tādiem cilvēkiem kā man, kas bieži nedejo, arī būtu iegansts izkustēties, nemaz nerunājot par mūzikas dažādību. tur, protams, pārdotu alkoholu, bet tikai plastmasas glāzēs. ja jūs domājat, kādēļ jābūvē speciāla vieta - kāpēc nevar īrēt kādā esošā skolā, kur problēma? neviena skola neļautu skričot pa viņu grīdu. tā zāle būtu mostly estētisks, nevis funkcionāls elements. man tā aina tik dziļi sēž sirdī, kā cilvēki skrituļo, krīt un smejas, un skan tas muzons, un dīdžejs ik pa laikam saka kaut kādas cheesy [iepriekš iestudētas] lietas, piesakot katru nākamo hītu, komentējot cik forša ballīte, un lieku reizi pajautājot, vai visiem iet forši, un tas arī būtu forši, you better believe me.

Fri, 12 Oct 2018 10:15:52 GMT

KANYE WEST IS NOT PICASSO
Kanye West is not Picasso
I am Picasso
Kanye West is not Edison
I am Edison
I am Tesla
Jay-Z is not the Dylan of anything
I am the Dylan of anything
I am the Kanye West of Kanye West
The Kanye West
Of the great bogus shift of bullshit culture
From one boutique to another
I am Tesla
I am his coil
The coil that made electricity soft as a bed
I am the Kanye West Kanye West thinks he is
When he shoves your ass off the stage
I am the real Kanye West
I don’t get around much anymore
I never have

I only come alive after a war

And we have not had it yet

Leonards Koens, 2015., "The Flame"

Mon, 17 Sep 2018 23:27:19 GMT

Stāsts.

Vieta vārdā Grīste

Laikam nekad neesmu minējis, ka Grīste ir vieta - es tur savulaik strādāju uz robežas un biju atbildīgs par to, ko tur laiž iekšā. Šī vieta nodarbojās ar dažādu lietu pieņemšanu un uzņemšanu, un vienu vasaru, kad man negāja īpaši spoži, izlēmu, ka varētu tur pa vasaru pastrādāt. Darbs, godīgi sakot, lai arī interesants, nebija no vieglākajiem tieši Grīstē laižamo lietu apjoma dēļ. Mēs ar kolēģiem strādājām maiņās - reizēm man iekrita rīti, reizēm vakari. Atsevišķos gadījumos dažām lietām bija jāsniedz caurlaide arī pa nakti. Vasarās, kā reiz, plūsma pa naktīm bija diezgan liela. Vislielākais darbs bija vasarās un ziemās – tā tāda sabiedrības īpatnība. Pārsvarā cilvēki veda un gribēja ielaist dažādus pusiesāktus darbus un ieceres. Milzīgu daļu sastādīja dažādu praktiska rakstura lietu un objektu, kurus cilvēki bija iesākuši, bet vai nu atstājuši pusratā, vai vienkārši izlēmuši, ka jālaiž pie mums, pieņemšana. Cik es neesmu šķirojis dažādus ne tā nomērītus un nogrieztus dēļus, nepareizi nokniebtus vadus vai mēģinājumus pašrocīgi salabot dažādas mazas elektrotehniskas iekārtas. Visbiežāk pie mums brauca tēvi ar dēliem. Dēli allaž vai nu nokaunējušies neko neteica, vai strīdējās tēviem pretī, paskaidrojot, ka viņi vienu vai otru lietu nebija zinājuši vai, ka tēvi varēja atvasēm sniegtās instrukcijas paskaidrot sīkāk, nevis lakoniski noburkšķēt zem deguna. Godīgi sakot, tas pārsvarā bija visai rēcīgi. Cilvēki pie mums brauca par un ar visdažādākajiem sīkumiem. Bija arī tādi, kas pārdomāja un griezās atpakaļ, izlēmuši, ka mēģinās vēlreiz izlabot, kas nu viņiem tur bija līdzi, bet tādi noteikti bija mazākums, lai arī es samērā bieži izjutu vēlmi apvaicāties, vai tiešām atbraukušajiem atvestā lieta nav vajadzīga. Pārsvarā cilvēki uzstāja, ka nav, vai, ka tie nemāk ar to apieties. Tie pārsvarā bija kaut kādi vienas nakts entuziasti, kuri, sēžot pēc darba mājās, pēkšņi dziļdomīgi palūkojās uz kādu fēnu, gludekli vai citu ierīci un izlēma pamēģināt atskrūvēt vaļā visas mazās skrūvītes un paskatīties, kas lācītim vēderā. Varu saprast – man arī šad tad, paskatoties uz kādu samērā vienkāršu ierīci, ir neizbēgami šķitis: cik sarežģīta šī ierīce var būt? Tai ir tik elementāra funkcija, es pat ar prātu varu aptuveni priekšstatīt, kā tā funkcionē! Nereti tas pat ir nojaušams vai redzams uz korpusu skatoties vien! Tomēr, kad atskrūvē vaļā, priekšā kaut kāda mikroshēma, cilvēki sāk bakstīties un piepeši, izdarot vienu otru nepārdomātu vai eksperimentālu kustību, secina, ka nebūs. Darbs vējā. Nu ir sliktāk, nekā bija. Vismaz pamēģināju! Tik viegli, kā šķita, nav. Reizēm es domāju, ka lietderīgāk uz robežas būtu nodarbināt cilvēkus, kuriem ir kādas specifiskas zināšanās, lai tie spētu saprast, kas ir un kas nav jālaiž Grīstē, citādāk, tur strādājot, pārāk bieži sanāca vienkārši ticēt saimniekam uz vārda. Nē, nu, man jau darba pienākumos nebija nekāda pienākuma nepiekrist vai izrādīt nepatiku, bez tam, godīgi sakot, reizēm es nesūdzējos, jo vienu otru lietu, manuprāt, točna nevajadzēja ņemt pretī. Tās, mēs, kolēģi, uzskatījām par tādu kā dzeramnaudu, ar kuru bieži savā starpā mainījāmies. Vienam noderēja pilnīgi jēdzīgas mūzikas atskaņotāju austiņas, kurām īpašnieks mēģināja pašrocīgi nomainīt spraudni, citam derēja džinsi ar sūdīgu pieliktu ielāpu, cits savāca viena kalēja taisītas metāla krāsns durtiņas ar nelielu plaisu, caur kuru it kā istabā gāja iekšā dūmi, bet kolēģim bija dzīvoklis ar diezgan labu vēdināšanu, tā kā rudenī tā nebija baigā problēma, bez tam viņš ziemā vienkārši izsauca kādu lietpratēju, kas to plaisu turpat aizdarīja. Visinteresantāk bija ar literātiem un dzejniekiem – šitie vienmēr brauca ar drāmu, un šis nav tikai joks ar divām nozīmēm. Atceros, mums bija viens autors, kurš gribēju mums nodot veselu grāmatu! Goda vārds, es viņam prasīju, kāpēc viņš vienkārši nepārraksta to, kas viņam nepatīk, bet viņš uzstāja, ka esot sačakarējis visu darbu. Nē nu labi, man jau nebija laika tur stāvēt un uz vietas pārlasīt, vai tiešām ir tik slikti, bet viņš, nometot visu aptuveni trīs simts lapaspuses garo manuskriptu uz letes, uzstāja, ka viņš esot sadirsis visu savu sākotnējo ideju. Šitādas lietas kolēģu vidū mani interesēja vienīgo. Es šādi arī esmu savācis dažus tīri normālus dzejoļus. Ir daži, kuriem man tikai būtu jānomaina pāris rindiņas un - es saku - sanāktu tīri normāls dziesmas teksts, ja ne dzejolis. No kultūras cilvēkiem tie, kas brauca reti, bet, kad atbrauca, arī mēdza griezties riņķī un braukt atpakaļ, bija no kino industrijas. Tie parasti sabrauca ar vairākām automašīnām un tad savā starpā kašķējās. Režisore dirsās ar producentu, aktieri strīdējās ar operatoriem un scenāristiem, bet skaņotāji, gaismotāji un grima mākslinieki, tāpat, kā darbā, stāvēja malā, pīpēja un čaloja savā starpā. No kino industrijas es neko nesaprotu un varbūt tādēļ man tā arī nekad nav izdevies pieņemt nevienu filmu, bet tās retās reizes, kad šitāds bars atbrauca, šie paši pārsvarā arī visu atrisināja un devās atpakaļ uz laukumu. Gleznotāji un mākslas akadēmijas studenti mums bija samērā daudz, iespējams viņi pat ierindotos TOP 10, bet tie pārsvarā veda dažādas sūdīgas idejas vai nemaz neiesāktas ieceres. Labi, starp gleznotājiem mēdza būt viena otra tiešām sačakarēta glezna, kurai kļūdas pēc autors vai kāds ģimenes loceklis bija nejauši uzgāzis virsū krāsu, bet bija arī tādi, kas uz Grīsti veda molbertu, krāsas un pilnīgi neaiztiktu, pat nenogruntētu, baltu audeklu. Tie tad pieņemšanas-nodošanas aktu paņēma un aizgāja aizpildīt uz kāda celma, lai es neskatos, kā viņi nevar izdomāt, ko tur rakstīt. Tur pārsvarā bija dažādas abstraktas problēmas, es vienā brīdī pārstāju lasīt. Pie mums brauca arī sportisti atbrīvoties no skriešanas apaviem, peldcepurēm, “traumētiem” locekļiem, dažādām sāpēm, kas saistītas vai nu ar nepienācīgu, vai nepareizu staipīšanos pirms treniņa vai pārlieku lielu staipīšanos pēc tā. Pa retai reizei gadījās arī kāds fizioterapeits vai profesionālis, kurš vēlējās pie mums atstāt savu nodarbošanās sertifikātu. Ar tiem parasti sanāca diezgan forši eksistenciāli aprunāties viņu problēmas mēroga dēļ. Reizēm cilvēki veda arī apņemšanās beigt smēķēt un, atstājot savu smagumu pie mums, pieprasīja divas veidlapas vienlaicīgi, vienu aizpildot par apņemšanos kā tādu, bet otru par kādu sporta veidu, lai gan cēlonis abiem bija tas pats. Šitādi, kā mēs tos saucām - kombo, visvairāk bija alkoholiķiem, kuri mēdza atvest desmit un pat padsmit lietas vienlaicīgi: mašīnas radio, tā arī nenodotu kartiņu kādai iecerētai personai, darbu (reizēm veda tikai CV), parādus, attiecības ar draugiem (reizēm arī pašus draugus, ar kuriem kopā dzerts), virkni dažādas citas ieceres un visu ko citu. Reizēm pie mums atveda kādu neizdevušos mīlestību. Labi, es baigi neiedziļināšos, bet vienreiz pie mums atbrauca tāds pāris, kas, izkāpjot no mašīnas, strīdējās visu ceļu līdz mūsu ieejai. Viņi pienāca pie manas būdas un sāka stāstīt, kas un kā, kā viens otram darījuši pāri, kā meitene puisi nesaprot, kā puisis esot garlaicīgs utt, bet es tur stāvu aiz letes, klausos, kāda tā meiča tāda un šitāda, un, protams, neprofesionāli, bet domāju – viņai nav nekādas vainas! Tas džeks man tur stāsta viņas trūkumus, saka, ka neesot drošs, vai viņam patīk mati, augums, bet es skatos un man patīk. Es domāju - labi, joka pēc iejaukšos vienā argumentā, kas man agrāk pašam ar meiteni bija bijis, un pēc kura es retrospektīvi sapratu savu vainu. Sagaidījis stratēģiski atbilstošu brīdi, piepeši iejaucos un nostājos meitenes pusē, paskaidrojot, kā viņa, visticamāk, jutās, kur bija pārpratums un tā tālāk. Protams, tas bija diezgan nelietīgs gājiens, jo es jau ļoti labi zinu, ko tas nozīmē – strīda asumā kaut ko censties izrisināt, turklāt es arī biju nedaudz, nedaudz vecāks par abiem, bet tas mans gājiens nostrādāja. Meitene pameta rokas gaisā, pateicās, bet puisis, iedzīts stūrī, protams, kļuva tikai ietiepīgāks, norādot, ka mans viedoklis vispār neesot šajā situācijā svarīgs. Viņam, protams, bija taisnība, bet nu, šitādas lietas jau nevar nedz iedauzīt, nedz iemācīt – tās ir jāizdzīvo. Es nodomāju, ka šīs būs viņa Grīstē manis ielaistās attiecībās, pēc kurām tad šī problēma vairs nebūs aktuāla. Sapratis, ka cīņa ir zaudēta un ieguvis (vai drīzāk manas viltības dēļ – saņēmis) apstiprinājumu, ka šī mīlestība ir sačakarēta, puisis aizbrauca. Kamēr meitene aizpildīja veidlapu, es uztaisīju tēju, mēs papļāpājam un sarunas laikā atklājās, ka es viņu diezgan labi saprotu un, lai arī minētais (atkal – manas viltības dēļ) tikai vienam no mums bija pārsteigums, es biju patiešām priecīgs, jo, vadoties pēc puiša teiktā, man šķita, ka šoreiz man ir paveicies. Beigās mēs visu to vasaru pavadījām kopā, un es viņai ar laiku pateicu, kā es rīkojos tajā situācijā, kad iepazināmies, bet mēs jau bijām kļuvuši tik tuvi, ka viņai tas pat šķita nedaudz smieklīgi.</span></p>

Sun, 09 Sep 2018 01:55:30 GMT

kopš atvēries Tallinas ielas pagalms, esmu tur bijis kādas četras, piecas reizes. esmu šo novērojis jau iepriekš, bet šīs vietas atvēršanās varbūt nostrādāja kā katalizators: man tīri labi patīk tā pēdējā laika mode atvērt tādas kafejnīcas, kuru iekštelpu dizains ir tāds funkcionāli-askētisks (?), kur redzami visi vadi, sienu apdare ir minimāla, sēžamvietas un galdi ir pārizmantoti objekti utt. tiešām nezinu, kā to sauc, bet, ja agrāk, šķiet, iestādes gribēja noslēpt tās dizaina vietas, uz kurām viņas taupīja naudu, tad tagad tas ir pilnīgi ok. gluži pretēji, piemēram, Aleponijā tas pat panāk tādu efektu, ka man izskatās, ka viņi ir centušies! varbūt šāds efekts ir tikai man, nezinu. man gribētos domāt, ka šī mode nāk no kādas jaukas vietas un ir kapitālisma nogurdinātas sabiedrības kolektīvās apziņas atvieglota nopūta (atvainojos par šo vilcienu), tipa, nē, mēs izmēģinājām Tallink prāmjus, sarkanas drapērijas, zelta krāsas bundžiņas utt., viss, pietiek. vēl kas man šķiet interesanti ir tas, ka šitais stils, šķiet, nav "kaut kas jauns", tādā nozīmē, kā iepriekšējie stili parasti būvē kaut ko jaunu uz iepriekšējā bāzes. drīzāk šķiet, ka tās ēkas, kurām es visu dzīvi esmu gājis garām skurinoties, tagad vienkārši tiek utilizētas kaut kādam mērķim. tobiš, ka tas ir nevis kaut kas jauns (jo sabrukušas ēkas ir bijušas vienmēr), bet tagad tās nevis uzfrišina un izmaina līdz nepazīšanai, bet principā izstāda vairāk vai mazāk tādas, kādas tās ir, tā, ka tā ēka pati paliek par objektu (Tallinas ielā īpaši raksturīgi).

bet īstenībā šādas vietas man liek domāt par ko citu - vai t.s. trash subkultūra neiet ar šo visu kaut kādā tandēmā. kāds zinātājs varbūt mestos teikt, ka protams, bet es, vārdsakot, šito nezinu. mani šajā sakarā - par trash - vienmēr ir interesējis viens jautājums, kuru nekad neesmu nevienam pārstāvim pajautājis: kādēļ tā nostaļģija?

mana pirmā doma bija, ka cilvēks x, kas ģērbjas trashy, varbūt izjūt kaut kādu nostaļģiju pret kādu agrīnāku savu dzīves posmu, kad viņš vai viņa vienkārši cieta trūkumu, un izvēlei valkāt pelēkas vai nodzeltējušas botas ir kaut kāds terapeitisks raksturs, kur kāds pagātnes kauns tādējādi tiek atcelts. es to ļoti labi varētu saprast! man, piemēram, ģimenes fotoalbumā ir fotogrāfijas, kur es ar vecāko brāli, mazi būdami, esam zoodārzā, man ir brūnas flaneļa bikses, pelēks džemperis un kaut kādas iedzeltējuši baltas reebok botas. brālim šajā bildē ir milimetru plāna sintētiska auduma nenormāli krāsaina sporta jaka, izbalējušas džinsenes un tās pašas pelēcīgās, novalkātās botas. diezgan bezgaumīgi, vārdsakot. atceroties šos laikus, esmu visai drošs, ka ģimene iepirkās humpalās, un es visu mūžu atcerēšos un pat vēl aizvien ikdienā reizēm saskaros ar mātes tā laika kauna sajūtu, par to, ka bērniem nevarēja nopirkt stilīgas vai solīdas drēbes. šī cemme mātei vilkās līdzi visu mūžu, jo, kā viņa to izjuta, viņai bērni principā bija staigājošas ģimenes finansiālās situācijas vizītkartes, un es šo sentimentu, protams, arī ļoti labi varu saprast. ne par velti pēc tam droši vien arī radās tā "atbilde", kur cilvēki pirka lētas dārglietas, zīmoliem analogas lētas drēbes vai mans mīļākais piemērs - džeki ar nenormāli, nenormāli tievām zelta ķēdītēm ap kaklu. tas tad būtu tas pretpols un atbilde šim visam. bet tad tas jautājums paliek: ja tas bija tā, kādēļ tā nostaļģija? man ar neko diezko jauku šis viss šodien neasociējas, tādēļ, ja atbilde būtu, ka tā ir kaut kāda savas pagātnes retrospektīva pieņemšana šodienā, mani šī izvēle īsti neuzrunā. es vienkārši neesmu drošs, vai risināt šo sāpi tieši modes ceļā man palīdzētu. man šis, godīgi sakot, arī nešķiet visai ticami, jo tā kā tas ir stils, tad tas pēc definīcijas drīzāk šķiet kaut kas tāds, ko darīt tev ir brīva izvēle (iepretim tam, ka esmu spiests iet iepirkties humpīšos, jo nav €).

kad es domāju par kādu tradīciju, subkultūru, žanru vai tamlīdzīgi, man patīk šo konkrēto tradīciju personificēt iedomātā cilvēkā un simulēt dialogu, it kā tas norisinātos starp diviem cilvēkiem. šai trashy personai, vārdsakot, ir kaut kādi uzskati utt., un es pieņemu, ka mums ir izdevies vienoties, ka tas drīzāk ir kaut kāds stils, nevis spiesta lieta. tālāk man šķiet visai ticami, ja šis cilvēks man teiktu, ka tas sākās tāpat, kā viss pārējais - pēkšņi rodas kaut kas jauns, uz mirkli tas ir baigi īsti, un tad, kad tas kļūst par meinstrīmu, tas kļūst stulbi un vairs nav stilīgi. šādi simulējot šo sarunu, es, manuprāt, rīkojos nenormāli labvēlīgi in my excersise of the charity principle, jo es nevienu šādu cilvēku neesmu saticis (varbūt akmens manā dārziņā), un, konkretizējot, par ko vispār viss šis ieraksts, es tieši pretēji pārsvarā redzu cilvēkus, kuri drīzāk to lietu dara ļoti over-the-top, un - es beidzot atzīšos -, kad es to redzu ļoti over-the-top, man tas nenormāli besī. pirmkārt, tādēļ, ka, ja tas cilvēks ir cietis trūkumu, tad paliek tas jautājums - kas tur nostaļģisks? es nesen, ciemojoties pie mātes, pa televizoru redzēju Degpunktā sižetu, kur kāds cilvēks laukos, svinot savu vārdu dienu, piedzēries nosvilināja savu māju un sadega, un tas reportieris ar tā nelaiķa kaimiņiem skaidroja lietas apstākļus pie viņa nosvilušās mājas. baigi neiedziļināšos, bet šiem cilvēkiem visiem principā bija trashy drēbes (es saprotu, ka tas ir smieklīgi, ka es tā saku, bet entertain the idea with me), un šī visa kontekstā man kaut kāda uzdošanās vai sevis asociācija ar trūkumu šķiet reāli liekulīga. protams, ka tas nav trashy - Degpunkta sižetā tas ir īsts trūcīgums, jā, bet tādēļ es gribētu vēlreiz uzsvērt: ja bagāti vai well-off cilvēki izvēlas tā darīt vai dara to over-the-top, tā ir jauna suga. mans hipotētiskais sarunu biedrs pārtop par modes entuziastu, kas seko trendam. es mierīgi varu iedomāties kādu hipotētisku cilvēku dzīvojam tā, ka viņa apģērbs atspoguļo viņa reālo finansiālo stāvokli - tur pat nav jāieslīgst nekādās "fuck Armani!" anti-kapitālisma debatēs - šis ir diezgan vienkāršs arguments. tik, cik tev ir, tā tu dzīvo un par to nekaunies. jēdzīgi, nekādu problēmu. skaidrs, ka tas ir spektrs, bet es šeit, kā, iespējams, var noprast, runāju tieši par tādiem cilvēkiem, kas tā nedara, un tas viņiem ir kaut kāds fashion statement (man vēl aizvien, starp citu, interesē, kāds ir šis statement).

tomēr - un te tas "otrkārt" - ja tu to dari over-the-top kā stilu, tad man tas plašākā modes industrijas kontekstā šķiet riktīgi ironiski. piemēram, ir tāds zīmols Balenciaga, kurš ļoti iespējams varētu pat nebūt labākais piemērs, bet doma, kuru gribu ilustrēt, ir tāda, ka tā ironija slēpjas tajā, ka modes industrijai ir izdevies paņemt trūcīgumu (no visām lietām) un pārdot to mums atpakaļ. man, goda vārds, 99% gadījumu nav nekādu problēmu ar to, ka visam var uzlikt preces zīmi, jo brīvais tirgus, brīva konkurence, cilvēkiem jāļauj izdarīt pašiem savas izvēles un tml., bet tas, ka nabadzību var pārdot atpakaļ, tas man šķiet ironiski.

lai ilustrētu domu vēl tālāk, uzburšu vēl vienu papildus ainu: pieņemsim, ka ir kāds bariņš cilvēku, kuriem ir baigi krutas trashy drēbes (Balenciaga iedzeltējušas botas, piemēram, iet pa 1200$ par vienu pāri). pieņemsim, ka viņiem klāt pienāk kāds indivīds, kuram arī ir trashy drēbes, bet tās ir vienkārši humpīšu drēbes, nevis zīmola. as you might have guessed, pieņemsim, ka uz šī pamata, šis bariņš šo cilvēku atraida un negrib ar viņu draudzēties, jo viņam nav īstās trashy drēbes. man tas šķiet tik nenormāli stulbi, jo tas ir pilnīgi iespējams! tīri teorētiski, ja es šo stilu nosēdinu sev pretim kā cilvēku ar uzskatiem, es nevaru iedomāties nevienu normālu argumentu, kā attaisnot to trendu, ja tam ir kaut kāds koncepts un ja tas [sākotnēji] ir/bija domāts kā kaut kāds sabiedrības komentārs, un man šķiet, ka, visticamāk, tas oriģināli tāds bija. es nesaprotu, ko man mēģina pateikt. es nepelnu baigi daudz un es gribu uzsvērt to, ka par to nekaunos šādi ģērbjoties? bagātiem cilvēkiem šķiet, ka viņi tādējādi izsaka savu pozīciju kaut kādā jautājumā par modes industriju? tu veic kaut kādu "dressing-down" manevru, kur tu tieši negribi parādīt to, ka patiesībā varētu atļauties drēbes, kuras konvencionāli saistās ar turīgumu? šie visi, lai arī mulsinoši scenāriji. būtu tā diezgan ok. lai arī es to nesaprotu, t.i., es pats tā nedarītu, es to varu saprast. no harm done. visstulbākais scenārijs, man tomēr šķiet tāds, kur mans hipotētiskais cilvēks ir uzrāvies uz galēja kapitālisma āķa un viņam tas vienkārši šķiet kaut kāds joks. ja tā, man tas joks vispār nešķiet smieklīgs. un nedomāju, ka man te var pārmest to, ka es ķipa būtu nostājies pie tiem, kas ir īsteni trūcīgi, novilcis līniju smiltīs un teiktu, ka, ja tu neesi pa īstam nabadzīgs, tad tev nav nekādas darīšanas vilkt tādas drēbes, jo tādējādi tu principā izturies liekulīgi pret cilvēkiem, kuri ir situācijā, kurā viņiem šādas izvēles nav. tas būtu pārāk easy - es, šo sakot, negribētu apelēt pie šādas morāles, jo tas, manuprāt, būtu tāds "katru sekundi āfrikā kāds bērns mirst" arguments, kur atbilde ir jā un nē - jā, tā, protams, ir, bet, zinkā, mums visiem ir atšķirīgi konteksti un vēlmes. man stulbi šķiet tas, ka ne tikai tā ir - ka cilvēkiem nav naudas, bet, ka par to vēl ironizē, un ka uz šīs ironijas rēķina pelna. tā priekšā, ka šādam fashion statement nav neviena normāla argumenta, lai pamatotu to ideju, kādēļ tas ir stilīgi (un es varu derēt, ka tas nepieciešami būs kaut kas sociālā sfērā enkurots; kas gan cits tas varētu būt), bet arī tad, kad tas tiek apšaubīts, tā ironizēšana vēl diršas pretī. tas ir kaut kāds guilty-pleasure socially conscious, bet vienlaicīgi socially completely oblivious āķis. es vienkārši nesaprotu, kāda ir tā doma. #nepopulāri viedokļi
upd., īsi: ja trash būtu cilvēks, vai mēs būtu draugi?

love/hate

Tue, 04 Sep 2018 00:33:37 GMT

ir diezgan maz veidu, kurā man patīk ar nepazīstamiem cilvēkiem runāt par mūziku kā par nodarbošanos. īpaši randiņos. man šķiet, ka starp to, kā es skatos uz mūziku kā nodarbošanos un to, kā uz to raugās vairums cilvēku, kurus satieku, ir milzīga aiza. lielā mērā pie tā vainojams tas, ka es uz to skatos kā uz darbu vai kā uz jebkuru citu nodarbošanos, bet vispopulārākais priekšstats (vispār - priekšstati) ir, ka visa sāls mūzikā ir dzīvajos koncertos vai būšanā uz skatuves, vai komunikācijā ar publiku vai kaifa ķeršanā kaut kādā muzikālā grūvā, vai savu emociju izpaušanā vai izlādē, ārišķībās vai skatuves tēlā, vai "fanos" vai kaut kādā paštīksmē, kas saistīta ar to, ka tu uzstājies, un citi tevi vēro. mani īpaši neinteresē neviena no iepriekšminētajām lietām. man tas šķiet diezgan sāpīgi ironiski, ņemot vērā, ka no tā visa diezgan grūti izvairīties, jo jānogādā tas, ko dari, līdz klausītājam taču ir. kaifi, kurus es ķeru no mūzikas kā nodarbošanās, ir 1) rakstīšanas process, kad tu būtībā vienkārši spēlējies, un tam visam procesam drīzāk ir intelektuāls raksturs, štukojot, ko es gribu teikt un kā es šo domu varētu muzikāli uzsvērt. 2) kaifs, kas seko, kad pabeidzu idejas - kad darbs faktiski ir pabeigts un tev ir gatavs ieraksts. un, atgriežoties pie tēmas - runājot ar nepazīstiem cilvēkiem, it īpaši minētajos randiņos, es jūtos kā kaut kādā stūrī, kur es gribu vai nu to sarunu virzīt tādā gultnē, kur mēs runājam kā divi klausītāji, vienkārši forši parunājot par mūziku, kas mums patīk, vai arī uz to "aizkadru" procesu, kur tu principā jau nemaz nerunā par mūziku kā tādu, bet par to, cik grūti ir saņemties darīt lietas in general, sevi motivēt vai atrast iedvesmu.

man pašam savas attiecības ar iepriekšminēto šķiet diezgan savādas. no vienas puses, es domāju: bāc, es varētu vienkārši atslābt. man reāli skauž, kad skatos uz mūziķiem, kuri, izskatās, izbauda pavadīto laiku, spēlējot savu setu, bet man baigi grūti pieslēgties tai baudai. man tas šķiet totāli sekundāri un pat bīstami, fokusēties uz to (jo tas var kļūt pašmērķīgi, kā rezultātā ciestu saturs, turklāt tas ir tik nenormāli atkarīgs no žanra, kuru spēlē. ir kaifīgāki žanri par citiem utt.). bet tā sāpe ir tajā, ka mani nenormāli nogurdina mūždien atvairīt dažādas klišejas un kliedēt priekšstatus par to, ka tas viss ir kaut kāds svinīgs prieks, uzkāpjot uz skatuves, vai, ka tu tur "esi tu pats" vai tml. ja saruna vedas tādā līmenī, mani pārņem baigā vientulības sajūta. bet stulbākais ir tas, ka es jūtos kā pēdējais idiots, jo, ja es ar kādu neesmu īpaši labi pazīstams, tad sarunā piepeši var noprast, ka nodarbojos ar mūziku - tas uzpeld, taču, kad tas cilvēks painteresējas dziļāk (kā es par to jūtos un kā man tas izpaužas), tad es steidzos kaut kā skaidrot to, kā es uz to raugos (tas ir nepieciešami, lai sniegtu godīgu atbildi), bet tas, savukārt, ir tas, ar ko cilvēkiem mūzika pārsvarā neasociējas un tas nevienu īpaši neinteresē: "jā, nu, baigi grūti saņemties / zinkā, trūkst iedvesmas blablabla". man šķiet, ka es neviļus atstāju tādu iespaidu, ka es kaut kā lodāju ap to tēmu, lai gan tā totāli nav! manuprāt, paliek iespaids, ka es nevis apstiprinu to, ka, jā, man šī lieta patīk, un tas taču ir forši, bet drīzāk atstāju iespaidu, ka es to noliedzu, jo nevaru atbildēt uz to, ko tas cilvēks sagaida. proti, apstiprināt, ka šī nodarbošanās ir tās augstākminētās priekšstatu virknes apstiprinājums. sanāk, ka man jāatbild tā: man "riebjas" laiks uz skatuves, jo es to īpaši neizbaudu lampu drudža dēļ, un piedevām man arī "riebjas" laiks nost no skatuves, jo tad tu raksti, un tas ir grūti. tas ir tik idiotiski un boring. bet tā "riebšanās" jau nav īsta riebšanās, bet tāds kā nogurums, tādēļ, ka tu pret to lietu jūti atbildību, jo tev tas šķiet jēdzīgi, bet kas tā būtu par atbildi? kuru tas interesē? man ir diezgan awkward randiņi, vārdu sakot.

haha, nē, nē, tas vienkārši tā- fonā domāju alternatīvas tam, ka varētu vienkārši take the easy way out of the situation, kur es, izdzirdot jautājumu, savilktu seju baudpilnā grimasē, sāktu spēlēt air guitar, un teiktu: "jāā, pēdējā koncī tik nice nobliezām, whew!", un sāktu balsī taisīt to ģitāras pedāļa wah-wah skaņu, piedāvājot paraugu tam, kā tas skanēja.
uz ko dāma, protams, sapņainām acīm: "tik niiiice! <3"

if only life were easy
it's never easy

Sat, 03 Mar 2018 14:44:24 GMT

We real cool. We
Left school. We

Lurk late. We
Strike straight. We

Sing sin. We
Thin gin. We

Jazz June. We
Die soon.

Sun, 08 Oct 2017 23:19:18 GMT

soo. atceros, ka pirms gada, varbūt diviem domāju, kā, pazūdot depresijai (nu, man tā sāka šķist - ka pazūd), tā tomēr līdz galam nepazuda, jo jādīlo ar dažādām inerces reakcijām. tobiš, ka, ok, manī kāds stāvoklis vai kāda situācija, vai kāda reakcija neizsauc skumjas, bet es tik un tā attopos savas ierastās uzvedības varā, lai arī, pēc tam retrospektīvi palūkojoties uz to situāciju un padomājot par to, kā jutos, bieži vien nācās secināt, ka es nevis overreactoju, bet reaģēju inerces pēc. es pat īsti nedomāju par to, kā varētu būt tad, kad es ar šito puslīdz iemācītos dīlot - uzvilktu tīras, jaunas, baltas drēbītes un, no tām nekaunoties, neizjūtot nekādas pretrunīgas emocijas, mierīgi dotos ārā no mājas. neuzskatu, ka šī fāze ir cauri (lai gan tā frāze točna ir), bet gan jūtu, ka tūliņ sekos cita. domāju, ka man pa dzīvi ir un būs raksturīgi domāt saldsērīgās kategorijās (smailijs), bet agrāk, kad sēdēju un reflektēju par kaut kādu depresīvu materiālu, tad, kāpjot lejā pa trepēm, vienmēr turēju roku uz pulsa. sāku mēģināt savaldīt tās emocijas, ieviest atskaites punktus, nošķirt tās domas, kuras ir uzmācīgi skumjas, un pašas izriet no mana depresīvā stāvokļa, no tādām, kurām objektīvi ir vērts pievērsties, par spīti tam, ka tas varētu būt nepatīkami. visa cita starpā, protams, mani interesēja arī dažādi liela apjoma jautājumi, kuri veidotu to mainīgo atbildi uz nemainīgo "who the fuck am I and what do I do?". bet! cik savādi, ka, iegūstot tādu dieeezgan stabilu stāvokli/outlook uz dzīvi, impulss turpināt cilāt dažādu nepatīkamu, depresīvu huiņu nepazūd. es, goda vārds, vienubrīd biju pārliecināts un pat cerēju, ka šī tendence un pavadošās domas izriet no tā stāvokļa - ka tas ir aplis, kas baro pats sevi. iemācījos šādas domas dozēt, noalgoju iekšā laidēju un klubā laidu apmeklētājus tikai tad, kad citi gāja prom, kā arī atpazīt, kad disene sāk kļūt par traku - kad pasākumu jānorauj pavisam. taču tagad, kad es paceļu vienu vai otru, man nezvana trauksme... pagāja kāds laiks, līdz es šito pamanīju, bet tagad tā cilāšana vairs nav laika jautājums, tas vienkārši ir darbs. pirmā doma bija, ka man tagad ir superspējas - es varu skaidri un objektīvi paraudzīties uz savu huiņu, turklāt tas taču ir tikai likumsakarīgi, ka ar radioaktīvo materiālu jāapejas ar vēsu prātu, nevis histēriski, citādi - ko tu tur vispār dari, apgramsti, sanervozējies un izdari angažētus secinājumus. bet ok, ok. tas, protams, ir arī forši - tās superspējas -, bet, raugoties puslīdz neitrāli un mierīgi uz to visu, es uztaustīju pavedienu kamolam, kuru šobrīd atritinu aptuveni gadu. un man galīgi nepatīk tas, ko redzu. bet šoreiz man tas nepatīk kvalitatīvi citādāk: agrāk, kad domāju par gruzīgām tēmām, es sāku gruzīties. tas bija tik vienkārši. tagad es negruzos. es nezinu, kas tā ir par sajūtu. es it kā jūtos slikti, saprotot dažādas savas specifikas, bet tas mani negruzī tā, ka man slīd prom pamats. man šķita, ka pēc depresijas sekos... emm, prieks? :D priecīgāk? respektīvi, ka vienā brīdī tās pozitīvās pārdomas pārsniegs negatīvās - un tas tad būtu tā veselīgā, priecīgā dzīve, kuru vēlējos. bet es jūtos tā, ka man kāds ir iedevis labākus instrumentus, un, ironiskā kārtā, es tos tagad izmantoju, lai pārcilātu nepatīkamās lietas, vēsturi, impulsus, ģimeni, attiecības, dažādas savas īpašības. tas šķita tik kontrintuitīvi, ņemot vērā to patīkamo klusumu pēc visa tā trokšņa. varētu jau izbaudīt and just call it a day. at least for a while.. nezinu, es laikam esmu mainījies. citādāk nevaru izskaidrot to nedaudz, jāatzīst - patīkami svešo skatu gan uz pagātni, gan nākotni. man ir tāda sajūta, ka tas ceļš uz "apgaismību" cauri ciešanām šobrīd ir tāds, ka es sēžu teātra kafejnīcā pēc dramatiskas izrādes. es tur sēžu jau divus gadus, cenšoties saprast, kas tikko notika. un tagad, pilnīgi negaidīti, man kāds pajautā: boy, that was a lot to think about, right? now i'll tell you what really happened.

Thu, 17 Aug 2017 23:18:04 GMT

American Greatest Hits by Year, 1840-2013

bitching

Fri, 17 Feb 2017 13:25:13 GMT

es šobrīd jau kādu otro nedēļu kavēju termiņu dziesmas iesūtīšanai Lauskas izlasei "Sviests". vakar ar viņiem bija tāda nedaudz nepatīkama saruna par to, ka čammājos un ka viņi jau netā palaiduši pirmo singlu. es pateicu, kā ir, ka esmu diezgan noslogots, gribu to gabalu uztaisīt normāli, jo, ja nodotu kaut ko nodošanas pēc, ne es, ne viņi nebūtu apmierināti. visiem mūziķiem, kuriem piedāvā piedalīties izlasē, nosedz ieraksta izdevumus - viņi piedāvā ierakstīties pie sevis. tā kā es ierakstos savā studijā, man vakar, stimulam, piedāvāja samaksāt par to studijas laiku, kuru neesmu izmantojis, kā honorāru. līdz šai sarunai, kura bija pirmā par tēmu "atlīdzība", es būtībā kādas 2 nedēļas diezgan normāli sēdēju un strādāju pie tā gabala par brīvu.
šodien man piezvanīja čoms, ar kuru mums bija saruna, ka šajā nedēļas nogalē es varētu atbraukt palīdzēt Baltu Cilšu filmēšanā. viņi man mēdz arī maksāt, turklāt labi, visu cieņu, bet šoreiz tāpat, pro bono. ņemot vērā augstākminēto situāciju, man viņam bija jāatsaka, jo ķipa dabūju pa kaklu, ka velku pagastu, rājienu reģistrēju. pēc mana atteikuma, viņš teica, ka nupat tieši esot organizējuši, kur, kā visus rīt savāks, un ka baigi stulbi, ka es tagad pēdējā brīdī atsaku. es teicu, ka man pašam situācija zajibal, bet noklusēju to, ka, džeki, būtu laiks, būtu nauda, atbrauktu, bet par brīvu.. tāda situācija, bet, ok, viņi rēķinājās ar manu klātbūtni, es saprotu.
šovakar, savukārt man jāspēlē LMA karnevālā. un atkal par brīvu.
kad aptuveni pirms gada atgriezos no Portugāles, kur biju notinies atpūsties pēc pusgada darba pie Montserrat un Prophets albumiem, kas abi kopā, lai arī sanāca diezgan critically acclaimed, finansiāli nekādā ziņā man nav atmaksājušies, es domāju, ka mani Latvijā sagaida visgrūtākais gads manā dzīvē, jo es pats sort of apzinājos, ka tie albumi, kurus publicēju, bija samērā labi, nemaz nerunājot par savām spējām vispār un turpmākajām iecerēm, tādēļ man uz tiem abiem albumiem, atgriežoties, būs kaut kā jāatbild ar koncertēšanu, kkādu popularitātes kačāšanu utml. un lai arī šajā laikā ir jau bijis arī fun koncertēt, piedalīties Zāles jaunajā albumā, būšu sarakstījis divus gabalus divām dažādām izlasēm, man ir, manuprāt, samērā labas iestrādnes vēl diviem albumiem, divos dažādos žanros, tomēr, jesus christ, man nebija ne jausmas, cik grūts tas gads būs. finansiālā puse dzen izmisumā, pašdisciplīna, lai žonglētu ar tiem radošo projektu humble beginnings un pārējo dzīvi nekad nav bijusi tik grūta. utopijā, kur minimālos dzīvošanai nepieciešamos līdzekļus cilvēkiem nodrošinātu roboti, es droši vien, protams, ķertu kaifu un tas lauziens motivēt sevi darboties būtu diezgan easy, bet šajā situācijā, un es negribu ņemties te kritizēt valsti/finansējumu - situācija ir, kāda ir, vatever -, kur kādas 3 dzīves jāiebāž vienā, man šķiet, būtu jāpaņem liels solis atpakaļ un jāapskatās uz šito visu no malas. no otras puses, I'm not getting any younger, un man arī neticās, ka es kko baigi krutu izdomātu, iespējams, ka tā sāls ir vnk močīt tālāk, that's life, bet es reāli nezinu. es jūtos tik ļoti iekšā tajā sadursmē ar to situāciju, visā, as it appears to me, tās sarežģītajā dažādībā, ka man nav impulsa to censties kaut kā saprast, raksturot vai mēģināt izdomāt "labākos gājienus", bet gan vienkārši rīkoties un darboties. galvenais, ka man šķiet, ka, salīdzinoši, man visu šo laiku pat sanāk - izdodas gan nopelnīt, turklāt tā, ka var dzīvot, gan nodarboties ar jaunradi, un tomēr, man ir sajūta, ka es vnk pilnībā feiloju un kļūs tikai grūtāk asdweifji3r293rj298jf23jf293fj t.i. līdz šim sanāk. šķiet, ka vairs nesanāk.

Tue, 24 Jan 2017 22:12:59 GMT

fuck winter

ziemas sezona

Thu, 24 Nov 2016 13:52:41 GMT

dzīvot ir līdzīgi, kā ar malkas apkuri. no sākuma šķiet nedaudz romantiski, tad nenormāli besī, bet beigās pierod

savi plusi, savi mīnusi

Mon, 11 Jul 2016 22:49:46 GMT

es gribētu būt emocionāli ekspresīvāks, man pat šķiet, ka man tas ļoti labi sanāktu, jo tad, kad to daru, man sanāk labi, bet pēc tik ilga laika, kad ir bijis more or less hujova, esmu attapies gultā, ar kaut ko, ko varētu nosaukt par tādu kā vispārēju stoismu. nav tā, ka manī iekšā nerisinās atbilstošās emocijas kaut kādiem labiem/sliktiem dzīves notikumiem, bet man šķiet, ka es to īpaši neizrādu. kaut kā pieķeru sevi nejūtamies līdz galam brīvs. tas nenozīmē, ka es brīvi neizpaužos, bet to, ka tad, kad brīvi izpaužos, es jūtu tās pavadošās emocijas, kuras tad būtu kkāda ierobežojoša rakstura. aizture, manuprāt, nāk no tā stoisma, ka, pa lielam, pie dirsas, kas notiek, man viss šķiet tā komiski līdzvērtīgi nebūtiski (kam nav tik daudz reāla sakara ar to, kā skatos uz dzīvi, drīzāk tā ir pozīcija, kuru ieraduma pēc agrāk bija nepieciešamība ieņemt), un no tā, ka pa tiem pēdējiem gadiem jūtos, ka esmu papisis kaut kādu dzīves sociālo dimensiju un jūtu sekas, tas gan nedaudz bēdīgi, galīgi nepatīk justies kā idiotam, šo visu uzrakstīt bija nedaudz nepatīkami