Aktīvs pilsoniskās apātijas dalībnieks.

kuršu rīts

ānkštadeinis, ēnkstadeīna - atvasināts no prūšu angstainai ("no rīta" ) . Lietuviešiem ir ankštainis, ankštinis u.c. līdzīgas saknes vārdi, kas ļautu šo vokālismu piedēvēt rietumbaltiem, tādējādi to lokalizēt kā iespējamu kuršu vārdu. Šim pieņēmumam nav toponīmu, kas spētu to apliecināt, bet grūti arī būtu iedomāties, kurš gribētu darināt un pēcāk lietot vietvārdu, kura pirmā saliktā daļa būtu vismaz 9 burtus gara. Ja pieņēmums ir pareizs, tad senkuršu vārds agruma apzināšanai ir ānk(šta)s / ēnk(sta)s. Plašāks konteksts, kurā var runāt par to, ka ānkštadeinis, ēnkstadeīna ir kuršu rīts - anksteris, kas ir kuronisms kāpuru apzīmēšanai. Šādā gadījumā par ANKsteri - jādomā kā par agrajām, mazajām mušiņām, par ankštadeini kā par ānk(šta)s + deina, kas fonētisku pārveidojumu rezultātā pārtop par ānkštadeinis, ēnkstadeīna, proti, par agro vai mazo dienu, kas arī ir rīts. Par iespējamo dzimtas piederību nav iespējams neko pateikt, jo nav nekādu liecību. Divi pirmā saliktenī ietvertā vārda varianti ir doti tāpēc, ka pastāv homonīmijas problēma ar engs, kas, domājams, ir senkuršu odze, turklāt nav izslēgta varbūtība, ka dienvidos, kur bija aktīvāki sakari ar prūšiem, lietoja ānk(šta)s, bet ziemeļos - ēnk(sta)s. Latviešu literārās valodas vārda "rīts" ekvivalents pie senkuršiem diezin vai būs bijis, jo senbaltu priekšstatos rīts ir kaut kas attek pa debesu upi, proti, latviešu valodas izpratnes kategorijās - atrit, atris, bet no prūšu vārdiem, kas saisīti ar tecēšanu strūtwei, tektwei, domājams, nav iespējams izveidot semantiski ietilpīgu rītu. Izskatīšanas vērts varētu būtu jautājums par rīta svīšanas senkursisko vārdu uz prūšu parkaīsnā bāzes.