Mazie dvēseļu saules stari.
Mar. 14., 2014 | 09:48 pm
Iemīlējušos cilvēku maigās noskaņas. Tie pieskārieni, kurus neaizmirst. Mani vaigi sasarkst un es mulsi vēroju pavasara pasauli, kad naktis iestājas astoņos vakarā un mēness lauku ceļa vidū izgaismo tumšo priežu mežu, kas vējā baisi čab. Es esmu bailīga. Sabīstos. Saskaitu zvaigznes un ieraujos dziļāk savā mētelītī, kas jau galīgi noplīsis, bet taču tik mīļš. Ziema negrib šķirties, negrib atdot sevi pavasara mīlētājiem. Tā pūš aukstus vējus. Taču manā sirdī ir silti. Ar katru dienu arvien siltāk.
Mēs kopīgi domīgi vērojam pasauli, tā šķiet dzīva. Nu tad beidzot. Nekas vairs nepaliek nepamanīts. Pirmais pumpurs mums vismīļākais, tas uzplaukst tā pat kā mēs. Nosalst vējā tāpat kā mēs un piemīļojas otram pumpuriņas arī tieši tāpat kā mēs.
Mēs esam saules dvēselītes stari.
Mēs sildam šo pavasari viens otram.
Mēs kopīgi domīgi vērojam pasauli, tā šķiet dzīva. Nu tad beidzot. Nekas vairs nepaliek nepamanīts. Pirmais pumpurs mums vismīļākais, tas uzplaukst tā pat kā mēs. Nosalst vējā tāpat kā mēs un piemīļojas otram pumpuriņas arī tieši tāpat kā mēs.
Mēs esam saules dvēselītes stari.
Mēs sildam šo pavasari viens otram.