smalki skaistās dzīves pūdera versijas - 16. Februāris 2012

otrdiena galīgi nebija forša. Bet visam kroni uzlika Kalvāne. Nu tā abas sakasījāmies. Es pat nezinu kā,lai to visu raksturo. Taču jā. Es esot gājusi izlikt pie viņas savas negatīvās emocijas. Lai nu tā būtu. Es vienkārši nepieļaušu,ka viņa katru stundu bļaustās un kāpj man/mums uz galvas. Nebūs.
Tkā es rīt iešu. Un nostāstīšu visu par tiem ba un ka un ko tur tik nē.

Es tik ļoti gribētu,lai mums visus šitos māca Vītola. Jo viņa bija superforša. Viņas dēļ es mīlēju vēsturi. Bet Kalvāne tikai panāk nepatiku pret manu mīļāko priekšmetu un par cieņu vispār var aizmirst.
Es viņai vēl varētu atvainoties,bet tikai ar tādu norunu,ka es tur neesmu vienīgā vainīgā,ka viņa atzīst,ka arī viņā bija 'negatīvas emocijas'.

es dievinu tos brīžus,kad nevaru beigt smaidīt,kad esmu ar viņu. Kad mēs vienkārši sēžam. Istabā,kas palēnām satumst un ir kluss. Tikai viens no mums strinkšķina ģitāru.
Viena no labākajām sajūtām. Ka es jums saku.
No laimes un priekiem,tad varētu apraudāties.
Un viņš ir iemācījies vienu no manām vismīļākajām dziesmām tikai manis dēļ.
Un nekas,ka ar šo dziesmu varbūt saistās ne tās pašas patīkamākās atmiņas.