smalki skaistās dzīves pūdera versijas - 14. Septembris 2009

Īsts Kazanova. Man viņu nevajag. Nu ta' beidzot pieleca!

Un tagad atkal mēs esam tās sliktās. *paskatās griestos*
Un S. ir uz vienu roku ar A., A. un N. *vēlreiz paskatās greistos*
Un kā redzams N. tgd patīk S. Nu vismaz tā izskatās. Patiesībā viņi visu dienu runāja tikai par kkādu Annu. Un man nemaz negribas zināt, kas tā tāda. Jo man viņš ir žēl.
Un A. atkal ir apvainojies, paziņojis, ka negribot redzēt un tā tālāk un tā joprojām. Un kāpēc, lai es viņam tagad skrietu pakaļ? Viņš pie tā ir pieradis, bet tā vairs nebūs. Viņš tāpat, ja ne rīt, tad parīt toč atkal būs apvainojies. Un jēgas nekādas. Un lai nemaz nemēģina pēc pusgada, divām nedēļām vai mēneša skriet atpakaļ sataisot suņa acis un mīlīgā balsī teikt: "Piedod."
Nemaz neceri. Un pat ja tu šito lasīsi, nemaz nemēģini braukt man augumā. Tās ir manas domas, mans blogs - so, negribi nelasi un nebāz degunu tur kur nevajag. Un tik pamēģini kādam izpļāpāties par šo vietu.



Kazanova, bļe.


Neticiami, es runāju ar A.P. Un mani tas pat nekaitina. xD

Katram ir sava pagātne, un nav mūsu spēkos to mainīt... [viela pārdomām.]

Bet patiesībā, kas gan slikts manai dzīvei? Patiesībā man tā patīk, ja tik izņemtu no tās dažus eksemplārus ārā. Nu tos, kurus jāliek muzejā, lai visi viņus apskata, un saprot kā no tādiem izvairīties.
Man patīk dzīvot tā kā es dzīvoju. Un es netaisos to mainīt, tik dažu indivīdu dēļ. Jo "+" ir vairāk nekā "-".

"Ikvienai sievietei ir vajadzīga kāda skaista, ideāla lieta, ko viņa nopirkusi pati sev."
/Dženifera Vainere/



Ah, kas man ir pa' iesnām.

Un vēl, aizmirsu pastāstīt, kā A. klases priekšā SKAĻI lasīja manu un L. saraksti. Un tur bija ar manu roku rakstīts viens vārds - "Kazanova". Un to pašu otrs A. visu Algebras stundu atkārtoja N. Viņš lkm saprata par, ko iet runa. Par viņu.
āāss hōl.