Šodien sapratu, ka jau savos 21 gados esmu kļuvis par vecpuisi. Turklāt zvērinātu. Es nevaru pat tādu domu pieļaut, ka man kāda cita sieviešu kārtas pārstāve (izņemot manu māmiņu) pārmetīs par nesaklātu gultu, par to, ka bikses nav uzliktas pa buktēm uz pakaramā, par to, ka grīda istabā netīra, par netīriem traukiem virtuvē, par lamāšanos, par to, ka mazbērnus nesagaidīs, par nepalīdzēšanu dārzā, par mūžīgo ģitāras spēlēšanu, par netīrām zeķēm visur, par nenopietnu attieksmi pret dzīvi, par norobežošanos un noslēgšanos sevī, par to, ka ģimene mani parasti neredz, par neaplietām un nokaltušām puķēm manā istabā, par skaļu mūziku un par telefona necelšanu.

Vakar redzēju 2 meitenes, kas man skolas laikā ļoti patika. Tagad man viņas šķita garlaicīgas un vulgāras. Turklāt man pilnīgi nebija par ko ar viņām runāt. Nulle. Es zinu, ka es nezinu, ko es gribu, bet zinu, ka nevaru to dabūt. Īstenībā laikam negribu neko