Jau kādu nedēļu dīvaina sajūta. Ilgi nevarēju saprast kāpēc. Vakar beidzot pieleca - gandrīz desmit gadus pirmais aprīlis tika īpaši gaidīts, jo tad uzsāku darbu pēc 4 mēnešu piespiedu atpūtas. Divaini jau tas ir, ka strādā tikai 8 mēnešus, un tad 4 guļ. Toreiz tā varēja, tagad nevar, vismaz cilvēks, kas grib normāli dzīvot, nevis eksistēt. 2 gadus atpakaļ raudāju. kad attiecu to darbu, bet pēc divu gadu redzes punkta - labi ka tā tas viss notika, jo iespējams, ka nebūtu šis darbs, kur strādāju un kur ir iespējas kkur citur uzkāpt/nokāpt. Tā kā divainās sajūtas var laist pastaigāties. Vēl nepilns mēnesis un būs gads, kā strādāju teiten :)
Vakar biju darīt TO. Protams, viens no cilvēkiem, kas visu tur kūrē un vada - ienāca telpā, kko paķimerējās ar citiem un ieraudzīja mani. Bļāviens pa visu telpu: zaķīt, ko nenāci ar mani skriet?! Protams - man smaids pa visu seju, visi ļūr virsā, ņipoņatkā, jo nejau katram itā sauc pa visu zāli ar labām piebildēm :) Pozitīvisma deva +200%
Nu visai labs nedēļas iesākums.

P.s. Kko vēl gribēju uzrakstīt, bet aizmirsās. Kad sadomāšu - uzrakstīšu.

P.s.s. Varat nelasīt. Tīri mans domas.