Stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem

Draugi mani iesaukuši par Neveiksmi. Bet vai tad katram negadās tik
ikdienišķi notikumi…
Aizvakar darbā slēdzu vaļā durvis, bet tās, man nemanot, atvērās vaļā
un es tajās ierāvu pēc pilnas programmas. Trešais puns. Šodien. Pirmo
saņēmu, kāpjot ārā no gultas, aizmirsis, ka zem tās ir nolikts peļu
slazds. Laužot tajā kājas īkšķi, uzgāzos kaķim, kurš, brēcot kā spoku
ieraudzījis, manā pakausī nepateicīgi atstāja savus nospiedumus,
novirzot manu kritienu uz savu bļodu, kura jau nedēļu stāv tukša.
Acīmredzot, atriebās. Kaķi vairs panākt ar aizdomīgi uztūkušo pirkstu
nevarēju, tādēļ atriebos bļodai, bet, tai sperot, izrādījās, ka zem
tās laikam bija izlijusi superlīme…
Likās, ka kaķis smīn, kamēr es pārsaitēju abas kājas. Es viņam
gribēju atbildēt ar naida pilnu smaidu, bet šuve uz lūpām smeldzīgi
atgādināja, ka nav labi rādīt “fak ju” zīmīti garāmbraucošiem
šoferiem. Tagad par to esmu pārliecināts.
Kamēr gatavoju brokastis, atcerējos, kādēļ kaķis jau nedēļu nav
dabūjis brokastis. No koridora iesitās nāsīs mīlīgais kaķa aromāts,
kas atradis savu mājokli uz maniem apaviem. Kā gan kaķis var tā vienā
reizē trāpīt uz septiņiem pāriem apavu, mēteļa, cepures, kas atradās
skapī un zupas katlā, pa ceļam iestrādājot visas tapetes? Pirmā doma
bija, ka zupa ir mazliet sabojājusies. Attapos pēc pusšķīvja,
pateicoties kuņģa neveiklajai atbildei, pamanot, ka kaķis no stūra
smīn. Es smīnu jau veselu nedēļu, vērojot viņa svara pārmaiņas.
Atcerējos kaķa grēku un nopriecājos par savu attapību, ka kurpes esmu
piekāris pie lustras āķa, ko, velkot džemperi, aizķēru un norāvu
pagājušogad. Trešā lustra, iztieku ar naktslampiņu. Cepot
tostermaizītes, paklupu uz kaķa nomedītas peles. Brīnums, ka pele
nebija nomedījusi viņu, spriežot pēc gabarītiem. Kamēr es brīnījos,
gravitācija darīja savu un grīda pietuvojās manai fizionomijai,
atgādinot, ka ne tikai kājas var sāpēt, bet arī uzsists vaigs. Es to
jau atcerējos labi pēc pagājušās reizes, kad “fak ju” zīmīti mēģināju
parādīt savas draudzenes tagadējam draugam. Viņa no manis aizgāja,
kad es viņai “es tevi mīlu” vietā jau kārtējo reizi pārteicos ar “tu
esi vainīga pie visām manām nelaimēm!”, mīļumā piecērtot kāju, kas
izraisīja sekcijas uzkrišanu viņai. Kurš varēja zināt, ka no tā
iebruks grīda, paraujot līdzi bokseru ģimenīti no blakusdzīvokļa?
Tostermaizītes garšoja jocīgi. Laikam kaķis bijis arī tur. Kur viņš
dabūjis ūdeni… Jā, pele izlakta sausa. Gudrs, no saimnieka mācās.
Uzdzēru ar aukstu kafiju, par kuras eksistenci kaķis, acīmredzot
nebija nojautis. Auksta, jo gāzes rokturis nolūza pagājušajā vakarā.
Bail labot…
Pa ceļam uz darbu kāds noklīdis suns atgādināja par savu eksistenci,
atstājot sakodiena nospiedumu uz mana stilba. Laikam ar to viņš
norādīja, ka vēlas apmeklēt stomatologu. Lai saimnieki tiek ar šo
pretekli galā. Būtu es lielāks un ar nūju rokās… Vai arī – būtu es
vienkārši gājis pa citu pusi tam pagalmam…
Tramvaju es nokavēju, kā vienmēr. Varbūt nebūtu nokavējis, ja ne
peļķe, kurā iebrauca tas mersis. Kamēr apspiedu sevī vēlmi
parādīt “fak ju” zīmīti, izlēmos un aprobežojos ar lamuvārdiem, ko
viņš visdrīzāk nesadzirdēs. Dzirdēja. Tikai ne viņš, bet sētnieks,
kurā tas pamodināja mātišķas emocijas. Uz darbu skrēju. Nebiju
zinājis, ka ar lauztu kāju var tik ātri skriet. Darbā biju ātrāk kā
citas reizes. Tramvaja pasažieri, cik šķita, brīdī, kad to apdzinu,
lika likmes uz mani un to mersi, kurš ātrāk. Uzvarēju es. Arī to
Tvaika ielas mašīnu ieliku, kuru kāds bija izsaucis.
Tā kā darbā ierados visai laicīgi, pēc iegūtā puna nolēmu paspēlēt
spēlītes internetā. Kā gadās kā ne, atnāca vaļā kāda lapa ar geju
pornogrāfiju. Tajā brīdī ienāca kabinetā mans priekšnieks ar kolēģi.
Priekšnieks izlikās nemanot, bet kolēģa acīs iemirdzējās dzirksts.
Manā sejā iemirdzējās sārtums attaisnojuma vārdu pavadībā. Visu dienu
kolēģis kāri vēroja manu pēcpusi, miedzot ar aci. Bet likās tāds
vecis… Bet viņam tā iet ar sievietēm… Nepatiesība. Gribēju
atriebties, bet noturējos, nevarot izdomāt, kā.
Vakarā sūtīju priekšniekam darba atskaiti, bet nejauši aizsūtīju čata
izdruku, ko biju sačatojis šodien. Kad atjēdzos, sūtot vēlreiz
aizsūtīju darba atskaiti uz “Vakara ziņām”. Bet tajā atskaitē bija
mūsu firmas melnās kases aprēķins. Rīt uz darbu nenākšu…
Uz darbu neaizgāju. Viņi nāca pēc manis, bet izlikos, ka neesmu
mājās. Viņi noticēja, dzirdēju aiz durvīm tekstu: “Tik liels idiots
jau viņš nebūs, lai tagad sēdētu mājās”. Par ko viņi runāja?
Jāņi. Iepriekšējā dienā gribēju paaicināt savu mīlestību uz Jāņu
pasvinēšanu kādā miestiņā. Tā vietā nejauši izdzēsu viņas telefona
numuru. Jau mēnesi ar viņu neesmu runājis, domāju, ka tā viņa labāk
sapratīs, cik mīlu viņu. Viņa nesaprot. Tāda jocīga…Varbūt nerunāt
gadu?
Jāņu vakars bija visai jautrs. Sēžot pie ugunskura, plānoju, kurā
vietā paklupšu, lecot tam pāri. Visdrīzāk jau pusmetru pirms.
Kļūdījos. Nepaklupu lecot, bet ielikos, ejot tam garām. Rādīju
kaimiņiem šovu ceļā no ugunskura līdz dīķim. Kamēr es skrēju, tie
izmantoja apgaismojumu, lai savāktu atkritumus zālē. Pat paldies
nepateica…
Atlikušo vakara daļu sēdēju no ugunskura pa gabalu. Dīķī. Izrādās,
ka, ja ieklausās, var saprast vardes. Viņas gan mani nesaprata, bet
uzsūtīja samu. Uzzināju to, ka sami dzīvo arī dīķos. Izglītojoši Jāņi.
Braucot mājās, kāpu iekšā autiņā, bet durvis aizcirtās, man
nepaspējot galvu ievilkt iekšā. Sāpes vairs nejūtu. Dīķī ūdens bija
visai vēss un anestezējošs.
Šonakt sēžu uz soliņa pie mājas un domāju – vai tā būtu sagadīšanās,
ja mēness nejauši man uzkristu virsū, pārvarot visus gravitācijas
likumus? Gaidu brīnišķo debess spīdekli. Interesanti, vai viņš man
liktos brīnišķīgs, ja uzveltos uz galvas? Soliņš ielūza. Viņš vēl
izrādījās krāsots…
Ikdiena!