tuk tuk

Wed, 04 Jun 2008 23:40:06 GMT

aub ļ, nekas nenotiek tā kā gribētos, nē, nē, nav jau tā, ka viss bruktu un grūtu, bet ja atļautu tādai domai nākt, tad pierādījumus, ka tiešām grūst un brūk, atrast varētu.
meitenes ir stulbas. viņas nekad nesaprot, ko un no kā grib.
labi, ka esot iespējams to, kaut mazliet labot. vismaz pārcelt citā līmenī.

Thu, 22 May 2008 20:16:25 GMT

ai, to vecumu, kad mani aicina staigāt gar jūru un es sāku domāt, vai viņš ir precams.

Sat, 19 Jan 2008 17:53:57 GMT

izdomāju savu nākotnes plānu.
nenoticu tam. uztveru kā joku.
jo nezinu, vai Šīmāglāze mani tādu mīlētu tādā nākotnē, vispār nezinu, kur viņš man būtu tādā nākotnē un kur es viņam.
ko es gribēju iezīmēt, ir tieši šī prātā šāvusies doma - es varētu būt tāda -> vai viņš mani tādu mīlētu?

re, izrādās es tā līdz galam praktiski neticu, ka tas, kurš mīl, mīl vienalga kādu, visādu. nu un tā jau nemaz nevar būt.

Mon, 14 Jan 2008 08:15:14 GMT

vēl mani kaitina, ka cilvēki no manis pārņem kaut kādus izteicienus, kā phr, ak, ja un tieši tādās vietās un formās, kā es to lietoju, bet iespējams viņi paši to pat neapzinās.
vēl vairāk mani kaitina, ka es tos izteicienus tieši tajās formās un vietās, kā lietoju, iespējams, esmu pārņēmusi no kāda cita, bet pati to neapzinos.
mani vispār kaitina lietas, ko es daru, bet neapzinos, ka daru, vai neapzinos, kādēļ daru, vai neapzinos, ka daru tieši kautkātātādēļ.

Sun, 13 Jan 2008 21:54:43 GMT

domāju, viens no sāpīgākajiem punktiem manā radošajā dzīvē ir atklājums, ka ir cilvēki, kas raksta līdzīgi, brīžiem šķiet, pat tāpat, tikai labāk.
tad ir grūti sadzīvot ar sevi, pēkšņi saprast, kas tad ir tas, ar ko es atšķiros, kas tad ir mans trumpis, un vispār - nafig, es to daru - , bet pat ja tā izrādītos arī sacensība, -nafig, man to pārtraukt.

donatello

Sun, 13 Jan 2008 21:52:24 GMT

man kādreiz galvā skan rupji vārdi
tagad, piemēram, nahujello pizģec

manga

Wed, 02 Jan 2008 20:39:23 GMT

manga

Fri, 12 Jan 2007 18:56:07 GMT

Eduards Aivars Aivars Eipurs
PAR VĒSTULĒM
Tavs mīļais neraksta
viņš neraksta nevienai
bet Tev viņš neraksta vismīļāk

KONFERENCE MAZĀ TUMSIŅĀ
Sanāksim vienreiz kopā visi tie, kuri reizēm pamostamies bez desmit četros no rīta
Nekur mums tik agri nav jāiet, un govju kūtīs arī mums nav
Pa vienam meš tam piešķiram tādu kā liktenīgu nozīmi, ka varētu kādreiz ap to laiku nomirt
Taču mēs pat iedomāties nevaram, cik daudz mūsu ir
Tas būtu gandrīz kā tāds latviešu un, ja vēlaties, arī lietuviešu ārstu vai sportisktu saiets
Kur mēs visi jau pie reģistrācijas varētu dabūt recepti
Ka visvienkāršākais ir bez desmi četros uzcelties un atvilkt logiem aizkarus
Lai tas nebūtu jādara tad, kad pamodīsimies nākamreiz
Un tad atkal iet gulēt - bez bailēm, bez tukšās baisās pamestības,
kura nu pati pārbijusies no mūsu kopējās drosmes, izlaužas cauri logu šķirbām un aizklibo rīta svīdumā

PAVASARIS, VASARA, RUDENS, ZIEMA UN ATKAL PAVASARIS
'Knutam Skujeniekam'
tu aleksandrs vari arī būt
bet knutam jāpaliek tev obligāti
tu vari piečakarēt saeimu un rāti
bet knutam jāpaliek tev obligāti
tik pievels mūzu tuvāk, lai tu jūti
starp viņu atšķirību un starp māti
tik pievelc mūzu tuvāk, lai tā jūt
ka knutam jāpaliek tev obligāti

Sat, 14 Oct 2006 20:06:29 GMT

Noplēsa Lā taustiņu,
uzlika uz šķīvja
blakus pētersīlīti,
dakšiņu un nazi,
sarkano vai balto
vīnu vai mīlu,
varbūt ķīniešu mērcīti,
lai nedaudz spaisīgāk,
gaisīgāk, arvien gaisīgāk
kafejnīcu kakafonijā
pazūd tonalitātes,
pavārs preperē klavieres.

Sat, 14 Oct 2006 20:02:21 GMT

Cik smagam ir jābūt enkuram,
lai apstādinātu augšanu,
plūšanu pāri malām un
vispār laiku kā tādu.

Cik dziļai ir jābūt jūrai
lai tavs kuģis tur nenogrimtu,
savu nāru tomēr ieraudzītu,
noķertu un izvilktu uz klāja.

Cik slapjai ir jābūt tavai mīlestībai,
lai nāra negribētu atpakaļ jūrā,
Cik nogurušām ir jābūt domām,
lai aizmirstu kā viss ar enkuriem sākās.

es piekusu un apstājos tai vietā, kur mala bij tuvu.

14.sept

Thu, 05 Oct 2006 19:30:48 GMT

vakar biju uz kaktusu omes (albūmā) bērēm. pirmās tik tuva cilvēka bēres. kad es tovakar biju aizgājusi pie viņas ciemos, kad viņa tik klusi sēdēja dīvānā, kamēr es pārrakstīju vissjaunāko dzejoli un teicu, ka pēdējais pantiņš man ļoti patīk, un tad viņa nevarēja man atbildēt, nevarēja acis noturēt vaļā, ķēra pie sāna un pēc tam izskatījās tik mierīga kā vienkārši, veselīgi aizmigusi. kad tovakar ātrās palīdzības daktere man prasīja, vai esmu radiniece, es apmulsu. jā, esmu, dvēseles radiniece. uzaugusi starp viņas dzejām, starp savas dzejas vecmāmiņas dzejām, ziemā slēpojusi un vārījusi mietiņputru, mazajā dzīvoklītī skatījusies diapozitīvus, smaržo pēc piparmētru konfektēm un matu ruļļiem. 88 gadi, bet viņa tā arī nepaspēja novecot un nomira kā jauns cilvēks, bez mokām, jo vienas nedēļas miegu ar siltām rokām un smaidu uz lūpām, par mokām nenosauksi. drīzāk par atpūšanos ceļam. mājās viņai aiz loga bija bērzs, pašas stādīts, viņas mūza. tagad tas ir tālu, bet nu viņai ir pakalnīte ar diviem bērziem un sīkupītes čalu.
un es neuzdrīkstējos raudāt bēdu asaras. pārāk netīras. es raudāju prieka asaras un, metot trīs saujas, tik ļoti sajutu, cik pareizi tas ir. smaidīt caur asarām.
kapiem neierasti bēru dziesmu vietā skanēja melanholiskais valsis. viņas vēlēšanās. un pareizāk nevarētu būt. ja dienā, kad viņa aizgāja drausmīgi gāza lietus, tad vakar, kad mēs atvadījāmies, saule pavadīja viņas valša deju soli.
reiz, dzejas vecmāmiņa teica, ka vēloties mirt pavasarī, kad ābeles zied. un tā mēs dzīvojām, ja pavasaris pagāja, bijām droši, ka mums atvēlēts baudīt viņas sabiedrību vēl gadu. tomēr tas mirklis atnāca ap dzejasdienām.
tā vajadzēja.
viņa ir tepat. ik vārdā, ko jelkad vēl uzrakstīšu. ik zibsnī, ar kuru jelkad ko iemūžināšu. mana mīļā dzejniece, fotogrāfe, dvēseles vecmāmiņa, katusu ome, mazā princese, skaistā, smejošā un dzirkstījošā - Zenta Milija Ozoliņa.

Thu, 05 Oct 2006 19:18:43 GMT

Pietiek kaut ar nelielu blonduma devu
manās paplašinātās acu zīlītēs,
lai saprastu, ka tavas ausu gliemežnīcas
ir visskaistākais veidojums dabā.
Un kad es savā mīlestībā pret tevi,
kļūstu par četrgadīgu, izspūrušu bižaini,
spalviņās uz pirkstu virspusēm ir grūtāk iekosties
nekā tajās uz augšstilbiem un pazodes.
Tik neprātīgi kut elkoņos, kad tu saki:
es tevi atkal, atkal mīlu, pietiek,
man pietiek kaut ar nelielu mežonības devu,
lai Dzīvotu Tevi kā emu savu tuksnesi mīl.

Nelielu devu sirds aritmijas un atpalicību no modes kā apvelkama trafareta,
lai savā nepaplašinātu teikumu laikā es saprastu, ka mīlestība ir labākais lsd,
un to, cik neprātīga tā drīkst būt savā atkarību radošajā darbību ķēdē.

Wed, 14 Jun 2006 14:03:29 GMT

Tu izskaties pēc eņģeļa.
Es savukārt pirms viņa.

Es savas acis izskatu.
Bet tavas neuzšķiru.

Citi to dēvē par mīlestību un tic, ka izskatos pēc tevis.
(Jo ilgāk, jo vairāk. Vēl dziļāk
mēs slēpjamies zem sevis)
Es to saucu par nejaušību, tikai izskatīgu pārskatīšanos.
(Pēc tevis, tavās pēdās gāju naktī,
saulei austot, viļņos sadzija krasts)

Tu izskaties pēc eņģeļa.
Es savukārt pirms viņa.
Tu atnāci pirms manis -
Bet es paliku.
Vairs negāju pēc tevis.

31.12.1992.

Wed, 07 Jun 2006 10:38:12 GMT

Raksti vienu pasaciņu.
Tā ir par piedzīvojumiem ar vilku.
Reiz vilks dzīvoja mežā. Daudz laimes bija viņam dzimšanas dienā.
Viņam uzdāvināja pulksteni. Kad viņam bija pulkstenis, tad viņš varēja pateikt laiku.
Beigas ir.

8.01.1999.

Wed, 07 Jun 2006 10:33:30 GMT

Reiz kādā ļoti bargā ziemā meža vidū atradās kāda liela, liela kupena. Taču dīvainākais bija tas, ka šī kupena nemaz nebija tik liela! Lielu to padarīja maza mājiņa vidū. Tajā dzīvoja kāds vecīts un vecenīte. Viņi bija ārēji veci, bet sirdī jauni. Lai gan vecenītai bija reimatisms kaulos, viņa tik un tā stāvēja pie plīts un cepa, šmorēja visgardākās lietas. Un arī vecīties vairs nebija plaukuma gados, tomēr istabā vienmēr bija daudz malkas un siltuma. Bet mūsu pasakas galvenais varonis ir zēns, kuru gluži kā Ansīti un Grietiņu vecāki atstāja mežā.
Tā nu viņš klejoja pa mežu, drebēdams aiz aukstuma. Ik pa brīdim noraudam kādu sasalušu dzērveni, kuru te bija diezgan daudz. Taču viņam ļoti gribējās mājās. Pēkšņi viņš izdzirdēja tādu kā šņākšanu, elsošanu. Viņš ieinteresēts zināt, kas tur ir, devās dziļāk mežā. Zem kadiķa bija kaut kas brūns, apsnidzis. Viņs pavēra nost kadiķa zarus un ieraudzīja brūnu sunīti ar dīvainām, garām ausīm. Viņš pielīda tam tuvāk. Dzīvnieciņš trīcēja gan aiz aukstuma, gan bailēm. Viņš teica: "Sunīt, kur tad tavi vecāki?" Saimnieki kucēnu, negribot to, bija atstājuši mežā tā pat kā zēnu. VIņš mazulīti uzmanīgi paņēma un ielika azotē, lai tas sasildās. Pēc laika viņš īsi iesmilkstējās kā teikdams paldies un aizmiga.
Zēns gāja tālāk. Pēkšņi viņš ieraudzīja kaut kur plūstam dūmus. Tas metās skriešus. Pēc laika viņš ieraudzīja būdiņu. Viņš pieklauvēja pie durvīm. Vecītis tās atvēra. Sirmgalvim par izbrīnu tur stāvēja zēns, nevis lācis. Viņš teica: "Nāc iekšā!"
Tagad kopš tā laika ir pagājuši 10 gadi. Vecie cilvēki pieņēma zēnu un kucēnu. Zēns tagad ir liels, stiprs vīrs un agrākais kucēns ir suns ar skaistu prātu un spīdīgu spalvu.

10.03.1992.

Wed, 07 Jun 2006 10:23:22 GMT

Viņu vilks apēda
Bet kas apēda tā
Otram pāri leca vilks
Tas bij lapsas kodelītis (skroderītis)

tupinājums vakarā:
Vinnij Pūku vilks apēda, kad vinnijs Pūks gribēja redzēt
Kas bitu mājiņā ir,
Tad tur bija bitītes.
Bet kādu reizi Vinnijs Pūks nobaidījās no zaķīša.
Zaķītis uzkāpa uz koka.
(vairāk man nav pantiņa)

5.03.1992.

Wed, 07 Jun 2006 10:20:07 GMT

Zibens zobē
Zibens mutē
Kamēr aizskrien vilks ārs
Tamēr viņš zin kā iet.

Veļas manā kūtī
Man tā kūtī pieder tā
Kāpēc manas dzīves klāt
Man tās dzīves vajag.
Es pat negribu darīt ko
Darīšu to, ko gribēšu
1,2,3 un tu esi brīvs.

Vēl man būtu tas,
Kāpēc manā dzīvēs tas,
No kā mana dzīvīte -
Es te esu tāds.
Es skaitu saucu tā:
1,2,3 un tu esi brīvs.

Sun, 04 Jun 2006 10:47:44 GMT

Jūrmala, jūrvidus, jūrleja, jūraugša, jūrnieks, jūrdārgums, jūršana, jūrmaņa, jūrtava jūrdiena, jūrmana jūrnakts, jūrpriekša, jūriekša, jūrviena, jūrsiekša, jūrstūris, jūrsiena, jūrmūris, jūraiza, jūrpiens un jūrmaize, jūrība jūraina

Sun, 04 Jun 2006 10:42:11 GMT

Tikko mitros matos stikla sikspārņi salido. Manas alas nav redzamas visiem, bet tālu tajās var iet, manas upes nešalc visiem, bet to dzīlēs ne dzintari vien. Sapin manas skumjas bizē un nokrāso dzeltenas tās, izkar pa logu vējā un izliecies nemanām, kad saule tās paslepus nozog un sapin ar savējiem (stariem) kopā. Ne viss ir zelts, kas spīd, ne viss ir bēdas, kas raud. Samūrē manas skumjas ķieģeļos un iestrādā dizainā, Tavos rasēšanas papīros tādas kā mani samet vienā vezumā, apvelk ar cirkuli robežu aprkat un saka - šo izdzēst. Lūdzu. Ne viss ir miris, kas nekust, ne viss ir augošs, kas kust. Izloki no manām skumjām kuģīti, bet sargi no jūrām to. Jūrās ir brīvības saldme, ieliec kuģīti grāmatu lapās. Mērcēts iespeidkrāsas sausajā gaisā, tas negribēs brīvību vairs un mierīgi putekļiem apklāsies, grāmatas, kas pazaudētas. Ne viss ir vieds, kas no papīra taisīts, ne viss ir lasāms, kas grāmatā spiests.

Sun, 04 Jun 2006 10:28:51 GMT

Savilktas rūtiņas zīdaiņa acīs, izvēlies vienu, drīksti pārkrāsot košu. Tikai vienu rītu savā labirintā tu drīksti mosties mirkdams asarās košās. Neko nejautādams. Aizej uz kapsētu un lasi mirušo vārdus balsī skaļā, lai pajūk kur kurais kapličas kraukļi, lasi skaļi un saki viņiem, ka dzimst tie no jauna tavas balss zaļajos asnos. Pārvilcis mani pāri akluma līnijai, uz baltiem oļiem tu nosēsties rāms, un, iebēris saujā man pagājušā ceļa smiltis, tu saki - Svied logā un bēdz! Tās smiltis, ko bēris, ir saules karstas un sadeg pa ceļam uz kailajām ciskām, ir jāsviež. Ir jāsviež, bet raudāt es nedrīkstu, tad dubļos man pamosties nāksies.

bēgām prom no rīta

Sun, 04 Jun 2006 10:21:26 GMT

Skaiti līdz trīs un tad bēgsim,
gar liedaga kāpām uz molu.
no tevis man iekrita sēkliņa krūtīs,
nu aug un asno tik ātri kā vējš,
tik ātri, cik toreiz pa liedagu bēgām
prom no rīta, kas modās zem jūras.
uz liedagu sauc mana sēkliņa krūtīs,
uz liedagu, tuvāk pie vēja.

Sun, 04 Jun 2006 10:17:31 GMT

Kruzuļi, bantes, lentas un pušķi, volānu plūdi no zoda līdz pēdai.
zini, tām mežģīnēm jau sen sudraba dzīpari ir ieauguši adā, asinsvadi.
Zilās asinis, lūpas un bezjūtu pieres, kā ziedojums sen atdots slimnīcas morgam.
zini, tu pieslēdzies labāk magnija tīklam un skalo pūdera putekļus no smadzenēm laukā.

Sun, 04 Jun 2006 10:12:38 GMT

Nomira dzejnieks no iesnām un pēters tam prasīja
-Ko ņemsi līdzi?
Un dzejnieks teica - atskaņas.

Tā lūk es skaidroju premiskuitates anomaliju
aktīvu grūisma paranormālitātību, atskaņu deficītu
jaunajo darbos.

Sun, 04 Jun 2006 10:09:48 GMT

Tu nesapratīsi, jo neredzi, bet mans vēders pēc goblina, rūķīša izskatās, un naba ir tā piere. Tas ir, ja skatās no kreisā sāna.
Tu nesapratīsi, jo neredzi, bet mans vēders pēc avota izskatās, un naba ir tā skalotā aka. Tas ir, ja skatās no augšējās puses.
Tu nesapratīsi, jo neredzi, bet mans vēders, viņš tiešam izskatās. Un zini kādēļ? - Jo skatos. No pusēm. Tu arī kādreiz paskaties, iesaku. vienalga uz ko, tā šā vai tā ir pārbaudīta vērtība - paskaties un pastāsti man kā izskatās.

Es nesapratīšu, jo neredzēšu, bet es zināšu un māšu ar vertikālu galvu. Tu sapratīsi, ka es nesaprotu. Mēs abi.

pašplūsmā

Sun, 04 Jun 2006 10:03:47 GMT

Tuksnesim pie kājām, ceļos nometies lūdzejs. aizlūdz par katru smilšu graudu. Lai nāk smilšu vētra, es nebaidos ne nieka, tauriņu tīklā to ķeršu un pieradināšu trīslitru burkā. Ik reiz, kad lasu citu nedzejnieku dzeju, es pukojos, ka garlaicīgi, jau viņu domas esmu atdevusi papīra klēpim, bet neraizēju daudz, jo nav jau vērts, kad sagribas dzejot, es neceļu ausu un ceru, un ticu - kaut kad taču tam ir jāpāriet, jo tas ir tikai viens posms, kurš beigsies, kad sāksies cits. Es vēlos plašumos, kur neesmu vēl bijusi, es vēlos jaunas smaržas, jaunas garšas, es vēlos plašumus, man ir aptrūcies rakstāmais, bet kamēr vēl vēlme mani tirda, es nevaru nerakstīt un nemierā dīdos. Ik rinda, kas nonākusi tālāk par šejieni, ir nejaušība, kas savā ātrumā paspējusi izsprukt vārdam nē starp kājām, kad pēkšņi liekas - nu šo var rādīt arī citiem, vai oho vai feini, lai vai kur tas būtu, es palasos, ko cilvēki tur jau salikuši un mana vēlme pāriet, pat kļūdama pretīga un diemžēl atstādama aiz sevis tādu skāņu rūgtumu, ka tomēr nebija, šoreiz vēl nebija un kad tad būs, nebūs, neviens cits, kā tikai es, nekad nespēs izlasīt manās rindās to ko esmu uzrakstījusi, svešiem cilvēkiem sveši vārdi, bet es neceļu ausi, kaut kad taču tam Ir jāpāriet. kad sāksies kas jauns, šim būs pienācis gals.