April 7th, 2006

• sapņi
• 4/7/06 09:26 am
• pirmā muša. neiekoda. katrā ziņā nejūtu, ka būtu kā savādāk. bet bija un dūca ap lampu savu pamošanās dziesmu, kamēr es savu aizmigšanas. ..sargi lielus maziņus, lai tie tavā mierā dus. guļot laiks skrien vēja spārniem, kāds neparasti skaists kaimiņu puisis teica, ka kopš reizes, kad bija pamanījis mani parīzē, esot manī iemīlējies, gatavs atdot man sirdi un par mani vien spējot domāt. es nekad neesmu bijusi parīzē - atbildēju, bet viņš tik paskatījās uz mani kā gluži pašsaprotami teica - nu bet gribētu taču? man nepatīk šie neparasti skaistie puiši, viņiem ir sievietes daba, bet sievietes jau sen vairs nav mātes, bet gan hiēnas un maitu lijas. (nē, zinies, es neesmu sieviete, mjak, mjak)
  uz stūra pie līvu laukuma redzēju thp. viņš bija vecs, kaut mati vēl tumši, apvalkātā, baltā tēkreklā ar izbalējušiem krāsu zīmējumiem, apsedzis tetovējumus (vējš vējums) un taisīja auskarus. kāda draudzene man teica, ka viņš spējis uztaisīt vienu auskaru, kamēr ta ņēmusi laukā otru, bet ne jau tādēļ arī es lūdzu viņam uztaisīt man auskarus, kaut tādus nemaz nenēsāju. es vienkārši gribēju apzināties, ka atceros vēl laikus, kad viņš pa muzikasskolu (?) staigāja ādas jakā un biksēs, neslēpa tetovējumus, bet taisīja jaunus, un ķērās pie visām meitenēm pēc kārtas. vismaz likās ķerdamies. savādi. citreiz viņš bija cindulī, citreiz un mazās katrīnas ielas, bet vienmēr kaut kur pie līvu laukuma.
  mani istabas augi nogaida, kad es pametīšu māju un viņi drīkstēs celties no podiem un rīkot balli. parāk mierīgi un nekustīgi tie tagad, lai tas neliktos aizdomīgi. mosties, mazo šmuli, laiks posties prom.
• 0 commentsLeave a comment