| emo stāsts |
Aug. 8th, 2010|05:05 pm |
Ak dievs kāda es esmu palikusi EMO. Es pati sevi nebeidzu paŗsteigt. Nē patiešām. Ja es paskatos uz sevīm no malas saprotu, ka it kā viss ko te rakstīšu izskatās pēc bullshit, bet tas tiešām ir tas kā es jūtos pēdējās dienas.
Es pēkšņi esmu sasniegusi kkādu emo kalngalu un man šķiet, ka vienīgais kas to spētu atrisināt būtu krasas pārmaiņas dzīvē (pat ballītes vairs nepalīdz un man nav arī pms). Nē pareizāk man vajag beidzot iegūt dzīvi. Jo ko es daru tgd? Neko man nav ne darba, ne skolas nekā kā dēļ vispār būtu vērts eksistēt. Vienīgais ko daru ir skatos seriālus, filmas un ballējos, kas mani kādu laiku pat ļoti apmierināja, bet šobrīd man tas liekas nekas. + man vēl ir vecāki, kas mani ienīst. Tētis ar saviem pārgudrajiem padomiem nebeidz mani pārsteigt. Piemēram, vienu vakaru ienāk istabā un prasa kādi man plāni turpmākajiem mēnešiem. Es saku, ka jāatrod prakse. Tad viņš baigi sēž un domā kādu visugudro padomu viņš man varētu dot šajā jautājumā (es viņam nejautāju) un (tas tiešām ir skumji smieklīgi) pēc ilgas domāšanas viņa padoms ir - tev ir jāuztaisa excel tabula ar uzņēmumu nosaukumiem, viņu darbības jomu un e-pastiem uz kuru sūtīt cv. Tad tu vēl vari uzrakstīt tekstiņu ko viņiem sūti. It kā es jau nebūtu aizsūtījusi miljons pieteikumus tādā veidā, bet nu ok. Viņam par prieku uztaisu to tabulu, pārkopēju savu ierasto pavadtekstiņu cik esmu kruta darbiniece un aizsūtu viņas uz epastu. Viņs protams vairākas dienas neko man neatbild, mājās arī neko nesaka, tikai redzēju, ka viņš to failu izprintējis un nometis kkur virtuvē. Lieliski, paldies viņam par palīdzību. Nu man liekas, ka ja jau negrib un nevar palīdzēt, tad nav ko jaukties nevis tēlot visvareno un nenovest to līdz galam. Šodien arī bija gadījums. Es lieku traukus trauku mašīnā, bet viņi nav tik daudz, lai trauku mašīna būtu pilna. Tētis baigi vēro no malas tad pēķšņi saka - man jau liekas, ka tu tos pāris šķīvjus varēji tāpat nomazgāt. Es saku, ka pēc pusdienām būs vēl trauki un tad varēs vnk pielikt klat. Viņš uzreiz noraidoši jā - būs, būs. Es saku nu labi, ja tev tas ir tik savarīgi es nomazgāšu. Viņš - nē tas, kas ir svarīgi - gan man gan tev, ir domāt sakarīgi. Nu vnk āāāā cik es biju dusmīga vnk wtf. Mana māte vispār mani nebeidz kaitināt, Katru dienu saņemu no viņas pārmetumus par to, ka neko nedaru, kā es tā vispār varot dzīvot tikai ballējoties vien un mājās vispār neesot un kas tas tak maksājot naudu un ka vispār esmu nekam nevajadzīga un nederīga un kapēc es neesot aizbraukusi uz zviedriju, jo tas jau sen esot bijis skaidrs ka es nekādu praksi nedabūšot (nu drošvien tieši tapēc, ka es esamu tik ļoti nekam nederīga) + vēl nesen pateica, ka esot palikusi resna. Lieliski, pats labākais ko māte savai meitai var pateikt.
NU jā tas viss man arī tiešām liek justies kā nožēlojamākajam cilvēkam uz pasaules.
Vakar pusnakti pavadīju raudot un domājot par labākajiem pašnāvības veidiem (tā arī neesmu nonākusi pie slēdziena) no rīta pamodos un sapratu, ka protams ne uz ko tādu nebūtu spējīga, bet tomēr fakts jau vien, ka es par to domāju liek aizdomāties.
Nu kas ar mani notiek? Pēdējo reizi es tā jutos, kad man bija kādi 12 un es biju dzīves nesaprastā tīne. Un kas ir tagad? Man ir 22, es esmu pieaugusi sieviete ar augstāko izglītību un es atkal jūtos tāpat. |
|