|
Jun. 28th, 2010|03:13 pm |
 Kamēr es tīrīju māju manī radās pārdomas - kapēc mēs viens otru tik loti nesaprotam? Šoreiz runa iet par maniem vecākiem. Reāli viņi tagad ir dusmīgi par to, ka mēs par daudz ballējoties. Un gan, vakar vakarā, gan šodien tika teikts, ka nu reiz pietikšot ballēties un svinēt, ka nu tagad vajagot ko padarīt, pastrādāt. Un vienmēr šī kaut kā padarīšana, pastrādāšan tiek pasniegts kā kaut kas drausmīgs, ko nu mums pilnīgi noteikti nepatīk darīt, bet kas vnk ir jādara. Bet tā galīgi nav..vismaz man. Kapēc viņi nesparot to, ka darbu ar izklaidēm var apvienot? Kapēc gan es nevaru iztīrīt to māju un pēc tam bez ne kādas vainas sajūtas vai sirdsazpiņas pārmetmiem atkal chillot ar draugiem vai ballēties? Tā galīgi nav, ka man nepatīk strādāt. Man tiešām reāli patīk. Tieši darbs bija tas, kas man vēl pirms ne tik ilga laika reāli palīdzēja izkļūt no depresjas (vai vismaz kaut kā ļoti tuvu tam). Labi tas bija čats un iespējasm man par to nemaz nesamaksās..tas jau ir cits stāstas, bet tas palīdzēja anyway. Un šobrīd nekas cits mani nepadarītu VĒL laimīgāku kā darbs vai prakse, ko es protams apvienotu ar dzīves baudīšan un svinēšanu.. es tik ļoti gribu prom.. tieši tāpēc, lai man nebūtu jājūtas vainīgai par to, ka man patīk tas ko daru un jūtos laimīga..
aahh..tas ir tik sarežģīti reāli emo sīrupiņš :D..un es zinu, ja es mēģinātu ko teikt saviem vecāiem viņi vnk atbildētu, ka es neko nesaprotu no dzīves un kas esmu pārāk jauna un naiva vēl..bet man tas šķiet nepareizi audzināt bērnos negatīvu attieksmi un nepatiku pret darbu.. es reāli cīnīšos par savu laimi, nepadošos un darīšu to, kas man patīk!!
   |
|