| |
[Oct. 25th, 2010|11:12 pm] |
|
Sen neesmu neko sakarīgu rakstījusi (ja var pieņemt, ka jebkad to esmu darījusi). Ja godīgi, pēdējās dienās man ir kkāds īsti neizprotams gruzons. It kā viss ir perfekti. Bet tad es sāku domāt. Un atceros, ka EVS pirmsaizbraukšanas apmācībās mums bija daži brīvprātīgie, kas bija jau atgriezušies no saviem projektiem un tad viņi mums deva visādus padomus un dzīves gudrības. Bija tāds Ģirts, un viņš teica - atcerieties, lai arī cik tālu jūs dosieties, jūs neaizbēgsiet no sevis. Un man liekas, ka tā ir mana problēma šobrīd. Līdz šim man bija +- rozā briļļu periods, bet tagad atkal esmu nonākusi pie sevis. Pie savām emo problēmām, kas man bija pavasarī un vasarā un kas it kā šķita pazūdam, bet tas nav tik vienkārši. Man ir ļoti, ļoti bail, ka pēc projekta atkal atgriezīšos nulles punktā. Es, protams, darīšu visu, kas manos spēkos, lai tā nebūtu. Ar nulles punktu es domāju - cilvēku ar augstāko izglītību bez darba, bez naudas, bez nopietnām attiecībām un kurš, lai arī ko darītu nekad nebūs pietiekami labs vecāku acīs. Bet tā nebūs!!! Es atradīšu iespēju, lai nekad nekad vairs nepiedzīvotu tādu emo periodu kāds man bija. Viss būs labi, es zinu. Es ceru. |
|
|