(no subject)
Dec. 19th, 2005 | 03:11 pm
Šodien gāju pa ceļu. Laiciņš tāds vēsīgs, ausīs knieba sals. Protams es biju satuntulējusies, noģērbusies kā riktīgs tuntulis- mūždien man salst. Kapuce uzmaukta uz galvas, šalle līdz degunam- apakšā vilnas džemperis- jā tik tiešām, sala ar visu šo pārspīlēto ekipējumu. Un tad piepeši, es ieraudzīju, pretējās ielas pusē, riteņbraucēju- un nejau tā- parasti, riteņbraucēju, bet tādu,kas līdz pusei pliks- galviņa arī noskūta gludi , gludi- man šoks!Protams! Bet šis tik brauc smaidīdams- cik ģeniāli! Jā, un tad man palika neērti- noņēmu kapuci. pēc pāris metriem sāku apjaust, cik mēs visi esam nožēlojami! Staigājam kā tuntuļi- nē vēl sliktāk, mēs esam mēteļu, cepuru un šaļļu kaudzes- staigājošu lupatu kalni- cik briesmīgi! Vienmēr man prasījuši, kam es gribu līdzināties- un nekad tā īsti nezināju, ko teikt, bet tagad es zinu- es gribētu TĀ kā tas riteņbraucējs- tieši tā! Un tā nav uzdrīkstēšanās- tā ir liela saldkvēle svī- un nevis Čikstuļu Pīkstuļu komanda, kas staigā nīgri sabozušies, savos kamzoļos satinušies- ar attieksmi- neko neredzu, neko nedzirdu! fUIJ!
Link | Leave a comment | Add to Memories
(no subject)
Dec. 19th, 2005 | 03:41 pm
Lūkas evanģēlijs. 15.nodaļa.