Vajadzētu par dzīves motto izvirzīt tēzi,ka man neviens nav vajadzīgs,un tādējādi par prioritāti izvirzīt pašapmierinātību,kas balstīta uz pašpietiekamību. Taču tas nebūtu saskaņā ar manu iekšējo gribu,līdz ar to es gūtu absolūtas disharmonijas pieredzi. Labāk lai esmu ilūziju vergs, varbūt kādu dienu palaimēsies
: