Es nezinu, kad tas sākās. Vai toreiz, kad pirmo reizi man kāds uzkliedza vai uzbrauca. Es nezinu.. Vai toreiz, kad es pirmo reizi sapratu, kas vada šo pasauli-nauda un skaistums un mutes brūķēšana, izlekšana. Es nezinu, kad sākās šis riebums pret cilvēkiem. Un nezinu kā lai sevī rada vēlmi iziet no mājas, lai redzētu šos radījumus kas staigā pa ielām un mīda viens otru un mani pie reizes arī. "Tu nevari novērsties no cilvēkiem. Tu nevari sēdēt visu laiku mājās un nekur neiet tusēt," tā man teica. Bet kapēc es nevaru? Ja tu tik šausmīgi mīli cilvēkus, vai ar to nepietiek? Man nav vajadzības pēc viņiem. Man ir labi ar sevi. Katru reizi kad man ir darīšana ar cilvēkiem, sanāk tikai sūdi. Man ir labi ar sevi. Ar sevi ir vienkāršāk. Un drošāk. Un nesāpīgāk. Jo es sevi mīlu. Bet cilvēki mani nemīl.