|
[29 Nov 2003|11:49am] |
|
Pavisam esmu piemirsis pateikt - nu jau kaadu laiku esmu pamaniijies kljuut melnmatains, bez baardas, pie tam beidzot piepildiiju savu veelmi izdepileet visu TUR. A man patiik...
|
|
| (rakstīts 17/11/03) |
[29 Nov 2003|11:49am] |
Es redzu vīzijas. Nu jau pēdējo mēnesi katru brīdi, kad aizveru acis, es redzu vīzijas. Krāsainas, melnbaltas, jautras un traģiskas. Dažādas, taču vienmēr bezformīgas. Tādas kā primitīvas, ar bērna roku zīmētas multfilmiņas. It kā jaukas, taču visas par vienu un to pašu tēmu - manu nāvi. Pēc tam iestājas tumsa - necaurredzama, bieza, taču tai pat laikā milzīga miera caurstsrāvota. Un visā šai tumsā un mierā - Tavi soļi aiz muguras. Nesaredzami, nesaklausāmi, taču vienmēr sajūtami. Vienmēr līdzās, vienmēr aiz muguras. Nomierinoši, pārliecību un uzticēšanos iedvesoši. Rīt būs 18tais. Man vārdadiena, valtij dzimšanas diena. Šajā dienā es miršu. Atkal jau kāda multfilmā. Un varbūt ne tikai.
P.S. Gribētos visas tās filmiņas uzfilmēt, apvienot vienā lielā pilnmetrāžas filmā un pašam noskatīties visu kopā. Parādīt vēl pāris cilvēkiem. Un tad nokļūt tajā mierpilnajā tumsā, kur Tavi soļi aiz muguras skan...
|
|
| (rakstīts 17/11/03) |
[29 Nov 2003|11:49am] |
Es redzu vīzijas. Nu jau pēdējo mēnesi katru brīdi, kad aizveru acis, es redzu vīzijas. Krāsainas, melnbaltas, jautras un traģiskas. Dažādas, taču vienmēr bezformīgas. Tādas kā primitīvas, ar bērna roku zīmētas multfilmiņas. It kā jaukas, taču visas par vienu un to pašu tēmu - manu nāvi. Pēc tam iestājas tumsa - necaurredzama, bieza, taču tai pat laikā milzīga miera caurstsrāvota. Un visā šai tumsā un mierā - Tavi soļi aiz muguras. Nesaredzami, nesaklausāmi, taču vienmēr sajūtami. Vienmēr līdzās, vienmēr aiz muguras. Nomierinoši, pārliecību un uzticēšanos iedvesoši. Rīt būs 18tais. Man vārdadiena, valtij dzimšanas diena. Šajā dienā es miršu. Atkal jau kāda multfilmā. Un varbūt ne tikai.
P.S. Gribētos visas tās filmiņas uzfilmēt, apvienot vienā lielā pilnmetrāžas filmā un pašam noskatīties visu kopā. Parādīt vēl pāris cilvēkiem. Un tad nokļūt tajā mierpilnajā tumsā, kur Tavi soļi aiz muguras skan...
|
|
|
[29 Nov 2003|12:21pm] |
|
Vakar pāršķirstīju savu piezīmju blociņu un sapratu, ka nav vairs neviena cilvēka, kuram es varētu nosūtīt kādu sms. Tāpat vienkārši - kādu labu vārdu, kādu samīļojienu, kādu "da jebko". Daudzi ir pamanījušies kļūt sveši, no daudziem es pats esmu pamanījies atsvešināties. Pāris cilvēki, kuriem gribētos kaut ko nosūtīt, nav sasniedzami tādā vai citādā nozīmē. Tā arī kāds paliek bez labā vārda vai samīļojiena. Kāds, kuru es varbūt nemaz nepazīstu, jo to, kurus pazīstu, man nemaz nav. Vismaz ne šādiem mērķiem, kas savā ziņā ir visai egoistiski - pašam taču paliek kaut nedaudz labāk, ja esi kādam ko labu pateicis... Lai gan - varbūt man tā gribas darīt tikai tāpēc, lai pretī saņemtu tādu pašu - siltu un mīļu - sms. Lai vai kā, atkal atgriežamies pie egoisma...
|
|
|
[29 Nov 2003|12:22pm] |
|
Cilvēki vienmēr mēdz pamanīties starp rindiņām izlasīt ko tādu, ko pats tu nekad nebūtu spējis atrast vai pat iedomāties.
|
|
|
[29 Nov 2003|12:23pm] |
|
Beidzot esmu šeit atradis kādu iestādījumu, kur ir patiešām patīkami pasēdēt vientuļākos un tumšākos vakaros...
|
|