August 16th, 2011

• Epizode Nr.44
• 8/16/11 04:28 pm
• Pienācis ir brīdis, kad negribas neko. Tikko vēl salielījos, ka es gribu strādāt, ka nekad nebumbulēju un bac, esmu apstājusies pie viena darba, kas man totāli riebjas, tiešām slikti paliek iedomājoties vien. Es jau zinu, kā būs, es uztaisīšu 3 atskaites pa vienu tēmu tikai 3 dažādos griezumos, bet atnāks boss un protama lieta viņam vajadzēs vēl 4to griezumu un nākamajā gadā man jau būs tādi sviesti jātaisa 4 gb, bet protama lieta būs vēl kāds, kas nebūs apskatīts un tā līdz aritmētiskā progresija mani aizvedīs bezgalībā vai bezdibenī.
  Ko tur daudz par negatīvo, vajag arī par ko pozitīvāku. Piemēram, mani kolēģi (sieviete un vīrietis), viņiem tādas aizliegtas attiecības, bet nu te abi trinas un beržas viens gar otru un es jau viņus saprotu, tādēļ nenosodu, bet vērot viņus man dikti patīk. Kā viņi tēlo, ka neko tādu nedara, bet pēc baumām ir abi bijuši brīvdienās, ka sarakstās e-pastos, noteikti tiekas… mmmm…. Mani šī doma silda, viscaur silda. Ja es būtu tik pat perversa kā mīļais cibiņš psihs, es noteikti publiski aprakstītu kuru vietu un kā mani kas silda.
  Bet vistrakāk mani sabiedēja cilvēku slepenās dzīves. Neiedomājami, bet katram, es domāju 99,5% ir slepena dzīve. Ja ne fiziski, tad virtuāli. Cik dīvaini, ka mēs varam būt tādi aktieri un nospēlēt tik daudz lomu vienā piegājienā. Pat vienā telpā mēs jau spēlējam daudzas lomas: padotais, draugs, kolēģis, bet iedomājamies, ja mēs vēl pievelkam klāt internetu un telefonu, tad tieši šajā pašā brīdī mēs varam būt arī māte, meita, sieva, mīļākā, draudzene… un nekad tu nevari pateikti, vai runājot ar cilvēku viņam vēl nav kāda slepena dzīve, kurā viņš var izpausties, kurā viņš var izdzīvot savus sapņus, pārdzīvot savas bēdas un just atbalstu. Man gan diemžēl nav neviena, kas tiešām ieklausītos manā sāpē. Kā jau saka, cilvēks savā ziņā ir vientulīgs, tāda noteikti es esmu, bet man ir citi šizofrēniskāki veidi kā ar to tikt galā, tādēļ tagad es pat vairāk nesatraucos…
  Kaut ko gribēju uzrakstīt par viņu, kaut vienu no viņiem, bet… man nekas nenāk prātā, zinu tikai to, ka es viņus visus mīlu, tiešām mīlu un kā saka – vai tad tiešām vajag pretmīlestību, vai ta nevar vienkārši mīlēt neko nesaņemot pretī. Nākas… :)
• 0 commentsLeave a comment