July 7th, 2011

• Epizode Nr.33
• 7/7/11 04:26 pm
• Kaut kādā no Epizodēm es biju pieskārusies tēmai, kas mūs vada, šodien man ir uznācis pavisam apcerīgs noskaņojums (atkal) un tādēļ atkal pievērsīšos dzīves jēgas meklēšanai. Palasījos iepriekš rakstīto Epizodē Nr.5 un skaidrs, ka mans viedoklis nav mainījies un neko jaunu vēl pa šito laiku neesmu atradusi, bet nu tomēr ir daži updates manai prātuļošanai…
  Šodien ir 2 tēmas: kādēļ mēs tā tiecamies dzemdēt bērnus, kādēļ ir tā ieprogrammēts, ka ir jādzemdē, ir jāturpina cilvēku rase. Mēs taču esam daudz saprātīgākas būtnes par, piemēram, trusīšiem, mums taču vajadzētu saprast, ka dzīve nav tā vērta, lai tam pakļautu vēl kādu? Mūs taču nevada tikai impulsi un dzīvnieciskas tieksmes, mēs tak varam izvēlēties visādus aizsargāšanās veidus, lai nekad nekad nepakļautu tādiem pārdzīvojumiem vēl kādu. Bet nē, mums tak vajag apaugļoties, izciest vēl tās netīrās lietas ar dzemdībām, tikt pie brēkulīša, kas ir vienkārši fantastisks, tad rūpēties par viņu un mācīt visu, ko mēs esam ieguvuši ar savu dzīves pieredzi un tad palaist lielajā pasaulē, lai arī viņi pieredz tās pašas mokas ko mēs, salauztas sirdis, tuvinieka nāvi, mīļotā meklēšanu, slimības, mācīšanos, tiekšanos pēc nodrošinātas nākotnes. Un cik daudz ir tie laimes un prieka mirkļi, vai tiešām tie atsver visu, ko mēs esam nodzīvojuši. Vispār es nedrīkstētu šito rakstīt nemaz, lai Likteņtēva dusmas nedabūtu pār savu un ne tikai savu galvu, bet lai nu kā, kaķa lāsti nekāpj debesīs :D Bet nē, bērni dzimst, lai arī Latvijā mirstība pārsniedzot dzimstību, laikam kopā pasaulē arī samazinās cilvēku rase, bet nu lai, tad vismaz ir lielāka iespējamība izdzīvot, jo nav tik lielas konkurences :)
  Otrs jautājums, drīzāk uzburta dzīves ainiņa: tātad Likteņtēvs, kas ir paņēmis manu failu un tagad viņam ir jādomā, ko lai ar mani iesāk 01.07.2011. Viņš skatās, ja es izdarīšu visu, ko esmu ieplānojusi, tad ar mani nebūs labi, mani piemeklēs nāvējoša nelaime. Viņš paskatās cik dienas viņam ir jānotur mani vienā vietā, lai arī es dikti tiecos pie jūras, bet tur es nedrīkstu iet. Viņš domā tā, ja es viņai uzsūtīšu vemšanas gribu, tas nebūs oriģināli, jo nesen viņai tā jau bija. Ja es uzsūtīšu apmājušos laiku, tad, spriežot pēc viņas domām, tā vai tā viņa brauks uz jūru… Ja es uzsūtīšu lietu, tad nebūs labi labībai vai kam tādam, kas ir saistīts ar labu laiku, vai tieši otrādi, nedod dievs izaugs vēl laba raža (vot īsti nezinu, kas tieši ir tagad laukos populārs, sausums, vai pārlieku liels mitrums).
  Viņš vēl nedaudz padomā un iedomājas, jābūt oriģinālam, jāizdara tā, lai tiktu salauzta roka, lai viņa tiktu slimnīcā uz visām brīvdienām un tad ir garantija, ka viņa nekur netiks. Un tas nostrādā, es sēžu slimnīcā, skatos, ka ārā ir jauks laiks, bet nekur tā īsti netieku. Paldies, viņam vai nu par manis glābšanu, vai par sliktāko manas dzīves turpinājuma variantu.
  Vēl ir divas lietas, kas man ir aktuālas ir globālā sasilšana un tas, kas vīrieti var pacelt tādas sievietes acīs, kas ir zaudējusi ticību vīriešiem vispār… par to vēlāk ;)
• 0 commentsLeave a comment