March 11th, 2011

• Epizode Nr.19
• 3/11/11 10:40 am
• Šodien iešu uz Freimaņa konci! Lai arī cik šizofrēniska es atkal neizklausītos, viņš man jautāja, vai tiešām man tas ir vajadzīgs. Es teicu, ka ne jau viņa dēļ es tur eju, ne jau tādēļ, ka viņš ir bijis nozīmīgs un man ir žēl, ka viņš ir miris, bet tādēļ, ka tas noteikti būs labs pasākums un man patīk ka vienā koncertā ir dažādi mākslinieki un ja vēl līdzekļi tiek ziedoti kādam cēlākam mērķim, nevis mākslinieka konta papildināšanai, tad tas vispār ir super. Viņš teica: Pareizi ir! Ko ta par mani sērot. Nodzēru savu veselību līdz kliņķim un vēl sērot, ka neesmu vēl dzīvs. Par tādu kā es nav ko sērot.
  Es atbildēju, ka noteikti viņa laiks bija beidzies šajā pasaulē. Viņš ir paveicis visu ko vien ir varējis un ja būtu bijis vēl dzīvs, tad noteikti nebūtu produktīvs.
  Es par viņu tā pārāk neesmu fanojusi, man ir patiksi viņa pieticība, viņa brīnišķīgie teksti un viendabīga, bet tik un tā lipīgā mūzika.
  Uz tikšanos Freima manās domās…
• 0 commentsLeave a comment

• Epizode Nr.20
• 3/11/11 03:01 pm
• Vakar pieķēru sevi pie domas, kad es būtu patiesi apmierināta? Es sevi nosaucu par marta kaķi, bet laikam esmu kaut kas uz to pusi. Kā būtu, ja man pievērstu uzmanību visi tie vīrieši, ar kuriem esmu saskarsmē. Pa naktīm būtu viens vīrietis, tad atnāktu uz darbu, tur mani gaidītu jau viens, kas mani nepārtraukti pavedinātu, palīdzētu, aplidotu. Tad es ietu pusdienās ar trešo, kas mani aplidotu, maigi zemā balsī murrātu. Cik kā teiktu ‘psihs’ – maucīgi. Bet… es šo domu nemaz neattīstīju līdz galam.
• 0 commentsLeave a comment