March 2nd, 2011

• Epizode Nr.18
• 3/2/11 04:25 pm
• Es sēžu pie tukšās lapas un mēģinu saprast savu iekšējo stāvokli. Ņemot vērā to, ka nav nekā cita ko darīt, vai iet pie kāda parunāties par niekiem vai arī ieiet sevī un vēl pie tam pastāstīt par to jums :), es laikam izvēlos ieiešanu pie sevis. Es atnācu pie sevis un ko es redzu?! Mans pozitīvisms vēl ir aktuāls, vēl joprojām nedomāju par neko sliktu un ļaujos atkal straumei. Ne par ko nesatraucos un domāju, ka drīz jutīšu sekas par to, ka nesatraucos par neko. Atpūta man ir līdzējusi, lai arī jau jūtu, ka neizguļos, tā vai tā garīgais ir ok. Pagājušo nedēļ es piedomāju pie ēšanas un pat likās, ka šī iedomāšana iedarbojas. Mana filozofija bija – ēdiens man neinteresē, ja nav kas paņemts uz darbu, nav ko satraukties, jo bez ēdiena jau nenomiršu. Vakar gan man nedaudz nesanāca tā rīkoties, arī svētdiena (brīvdienas vispār man jaucas manas figūras dzīvē) bija izēšanās diena, bet man vienalga, nekur jau nav jāsteidzas, var mierīgā ceļā nonākt līdz savam vēlamajam svaram.
  Tā, ko vēl var pamuldēties? Paskatoties ārā arī nekā tāda īpaša neredz, viss ir nedaudz pelēks, pat drīzāk daudz pelēks. Sēžot telpās pat liekas, ka ir vēsāks nekā tad, kad ārā bija 15 grādi mīnusā. Es pat nezinu, vai man patīk auksts vai lietains laiks. Laikam labi ir, ka ārā ir pavasara saule, bet esi siltumā. Man tik dikti nepatīk rudens saule. Es uzreiz iedomājos to, ka viss iet uz galu, ka viss mirst, saule mēģina izdvest pēdējās elpas vilcienus zinot, ka tūliņ tā vai tā vairs nevarēs sildīt zemi un viss nomirs. Bet tā vai tā viņai nākas sildīt. Pat dabai ir jādara tas, ko tā nevēlas. Ko tad mēs mirstīgie varam izdarīt.
  Klausos Mumi Troļ, man liekas, ka dziesmu sauc – Fantastika (nekā nevar izlasīt medija playerī). Man tā dziesma tiešām patīk. Vajadzētu laikam lielu pieķeršanos, lai uzrakstītu tādu dziesmu. Ja kāds nezin, tad tur ir teksts par to, ka viņa viņam nav parādība, un uz mūžiem viņi laikam taisās palikt kopā. Nakts viņiem ir bijusi īsa, bet burvīga.
  Jā, man vispār bija jāizdomā kā formulēt to, ka cilvēks viens otrā ir bezgala iemīlējies, un beidzot ir skūpsts, ilgi gaidīts, salds, patīkams, kas dod gan trīsas, gan karstumu vienlaicīgi. Man vajadzēja izdomāt ar ko varētu salīdzināt šādu divu cilvēku saldkaislo satikšanos. Varbūt ļauties atkal iegrimt nevis sevī, bet pasaulē ap sevi??!! jāsajūtas atkal tajā vietā, kur vēlētos visvairāk būt:
  „manas drēbes vēl nebija izžuvušas. Iegāju klusajā viesnīcā un baltajā gaitenī blakus tukšajam vestibilam es ieraudzīju viņu. Likās, ka viņš bija pabeidzis visu, par ko man stāstīja. Rokas viņam bezspēcīgi karājās gar sāniem. Viņš mani ieraudzīja gaiteņa galā un apstājās. Viņa sejā parādījās vismaz kāda izteiksme. Ja pirms tam man šķita, ka viņš izies no viesnīcas un metīsies tajā pašā upē, no kuras es biju izglābusies, tad tagad viņš bija pārsteigts. Es lēnām un smagi tuvojos viņam un viņš mani gaidīja. Viņš skatījās uz mani kā uz spoku, kas atgriezies no mirušajiem, lai paņemtu viņu līdzi. Attālums starp mums saruka tik pat ātri kā laiks, kas bija atlicis līdz policijas atbraukšanai, bet tā vai tā es nesteidzīgi tuvojos viņam. Viņš mani vēroja ar siltu skatu un es zināju, ka nedrīkstu no viņa baidīties. Man vajadzēja tikai apskāvienu, pēc visa kas bijis, es nevēlējos pievērst uzmanību bijušajam, tagad man vajadzēja tikai viņa tuvumu. Es viņu apskāvu un sajutos drošībā. Aukstā un tumšā upe bija palikusi aiz muguras, tikai viņa siltajām rokām tagad bija nozīme. Arī viņš mani apskāva. Zināju, ka nevaram pārāk ilgi te atrasties, bet man vajadzēja vēl un manas rokas ap viņu apvijās vēl ciešāk. Arī viņš nemēģināja no manis atbrīvoties, bet turēja vēl ciešāk. Sajutu, kā viņš ieelpo manu smaržu plaušās un mēģina to paturēt sevī pēc iespējas ilgāk. Viņš izbaudīja katru manu kustību, katru pieskārienu un es izbaudīju viņu, viņa tuvumu, viņa smaržu, viņa siltumu. Mēs nedaudz atrāvāmies viens no otra, bet ne uz ilgu laiku. Es jautu, ka mani velk pie viņa kā magnēts. Un nekas cits neatlika kā padoties siltajām sajūtām, kas pārņēma manu ķermeni. Viņš paskatījās uz mani un acīs es varēju lasīt visu, ko viņš jau sen ir vēlējies man pateikt. Es vairs nevarēju padomāt, viss notika pats par sevi. Manas lūpas pusceļā pieskārās viņa. Skūpsts bija viegls, tikko manāms, bet tas bija tikai sākums. Kā izslāpuši pēc gaisa, mēs tiecāmies viens pie otra. Likās, ka nekad nebūs gala šim bezgaisam, bet tagad likās, ka nekad es nevarēšu atrauties no viņa elpas. Lūpas vēlreiz saskārās, bet tagad tās vadīja nevis tikai maigums, bet iekšējais spēks, kas gribēja izlauzties caur manu elpu un ar savu tveici nodedzināt visu pasauli. Viņš mani apskāva vēl ciešāk, uz mirkli man likās ka esam viens vesels, es elpoju viņa elpu un viņš izelpoja manējo. Mans ķermenis trīcēja no vēsuma. Vienā brīdī no tuksneša es biju pārcēlusies uz sniegputeni, kas griezās ap mums, bet mēs no nevēlējāmies apturēt, tikai sildījām viens otru ar saviem ķermeņiem. Viņa lūpas tomēr atrāvās no manis. Viņš paturēja mani savās rokās, bet tajā pašā laikā mēģināja atgriezties no paradīzes ellē. Arī es biju jau gandrīz atgriezusies no debesīm un sapratu, ka apkārtējā vide nav tā, kurā vēlētos vēl uzkavēties. Nezinu vai bija pagājusi minūte vai stunda, sapratu tikai to, ka ir ātri jādodas prom. Manas kājas vēl mani neklausīja, biju gan nogurusi, gan mundra, bet kaisles brīdis mani bija padarījis vāju. Viņš atkal savilka roku dūrē, tā pat kā toreiz uz trapa. Un tagad es sapratu, ka viņš nemelo, arī tad viņš vēlējās tikai vienu, izbaudīt manu tuvumu. Toreiz no viena acu skatiena viņā pamodās jūtas pret mani un tik ilgi bija jāgaida līdz to apzināšanai. „
  Pagaidām visssss, jānodarbojas ar ko citu, diemžēl…
• 0 commentsLeave a comment