February 25th, 2011

• Epizode Nr.17
• 2/25/11 01:16 pm
• 1. Man jau sāk likties, ka tiešām esmu savādāka nekā citi Lai arī daži no cibiņiem man tomēr iedvesa cerību, vismaz kādi 15% no visiem ir sagaidījuši atpakaļ savu īsto un vienīgo. Un arī man vienmēr ir licies, ka katrā cilvēkā ir pārliecība, ka attiecībās, piemēram, nav viss tik vienkārši. Ka ir kādi liktenīgie cilvēki, liktenīgie mīļotie utt. Bet izrādās, ka reti kurais ir ar tādu pārliecību. Vai nu es esmu pārāk romantiska, vai pārāk naiva, vai abi divi varianti.. Tas mani arī nomoka, ja es domātu, ka nav nekādu nolemto cilvēku, es mierīgi dzīvotu tālāk un izbaudītu dzīvi, bet tagad (lai gan es esmu sākusi izbaudīt atkal dzīvi), tomēr bija mokošais periods. Noteikti viņš arī ir no tiem, kā viņus tur sauc, pragmatiskajiem? Cilvēkiem. Oooo! atradu skaidrojumu, kas ir pragmatisks - Ideālistiskās filozofijas virziens, kas par patiesu atzīst praktiski izdevīgo. Praktiski izdevīgs… tātad materiālais, nekas dvēselisks. Tātad nav ko cerēt un tā kā būtu jāpārstāj būt tik činkstulīgai. Lai arī esmu arī atradusi pielietojumu savam emocionālajam nestabilumam, tikai žēl, ka nav līdz galam laika to realizēt, drīzāk jāsaka, ka viss ir procesā. Ja jūs par mani vēl dzirdēsiet, es būšu priecīga un iespējams tas būs bijis manas dzīves mērķis… vienkārši smagi tuvojas pavasara depresija :) un man ir jātrupina mana šizofrēniskā spēle. Jūs par to vēl nezināt, bet tā kā, ja es to uzrakstīšu uz „papīra”, tā vairs nebūs manu smadzeņu apmānīšana un vēlamā pieņemšana par esošo, nerakstīšu.
  2. Vēstule viņam (ko es gribētu viņam uzrakstīt, lai viņš zinātu):
  Sveiks!
  Šķiet pagājis jau dikti ilgs laiks, kad pēdējo reizi Tev rakstīju. Un kā vienmēr es nezinu, kā Tev iet, kā Tu jūties, jo man bija grūti Tev ko uzjautāt. Neskatoties uz to, ka rakstīji man pēdējo reiz, ka nekad neatmodīsies no miega un varu droši to negaidīt, manas jūtas pret Tevi nav manījušas. Noteikti izskatās, ka Tevi ienīstu no visas sirds un viss man ir kārtībā un dzīve man turpinās, tas ir mānīgi. Tā kā mēs nekad vairs netiksimies, es nedrīkstu noklusēt savas jūtas. Es Tev nekad neesmu to teikusi, bet… es Tevi mīlu! Vārdi ir tik novazāti, ka noteikti tajos vairs neredzi ne jēgu, ne jūtas, bet tie ir pēdējie ko vēlos Tev pateikt un neskatoties ne uz ko, kas noticis, es zinu klusi sirdī, ka Tu esi mans vienīgais un īstais.
  
  Noteikti ko tādu uzrakstot, vecim liktos, kas tā par siekalainu bābu, ko viņai vajag no manis, lai tak atkratās. Nu esmu tavs īstais, un??? Man ir sava dzīve un to es netaisos mainīt. Lai arī man varbūt patika būt kopā ar tevi, tas nenozīmē, ka es tagad bac un pametīšu visu kas man ir un vēja spārdiem metīšos pie tevis. Pilnīgs sviests un stulbums! Nu es neticu tādai vienīgajai mīlestībai, nu bija labi ar tevi, nu un? Man paliek atmiņas un man ar to pietiek.
  Un apmēram tādā tekstā (nu labi, maigākā, tipa man ir tik grūt, tik sāpīgi Tev pateikt, bet… tomēr es saku, paliec sveika mīļotā) viņš mani pasūtīja… un tādēļ es pieņemu faktu, ka es viņam neesmu tā īstā, tā nolemtā un man tas ir jāpieņem. Nezinu gan kādēļ man ir jācieš, nevis viņam. Viņš arī varēja teikt, labi, metam kauliņus kopā, lai ir pa Tavam prātam, tad redzēs kā sanāks. A viņš – redz es nevaru pamest savu silto vietiņu. Nu tad sēdi ar tajā vietiņā, kā kuro reizi es nosolos sevi ar to nemocīt, bet tomēr ir jāņem vērā, ka ir 15%....
• 3 commentsLeave a comment

• 2/25/11 02:18 pm
• viss, esmu beigusi činkstēt, man ir jāpiepilda savs dzīves mērķis (lai arī kas tas būtu), kas nozīmē - esi vienmēr pozitīvs. un starp citu, ko es nesen sapratu - ko parasti cilvēki saka par aizgājušajiem? ne jau to,ka viņi ir bagāti un kādas viņam ir drēbes bijušas, bet to, kā aizgājējs ir izturējies pret viņiem. tātad - esi vienmēr pozitīvs...
• 0 commentsLeave a comment