January 18th, 2011

• Epizode Nr.11
• 1/18/11 02:18 pm
• Sākas, pilnmēness sākas un tas nozīmē manu īpašo sapņu laiku: kā maza tūristu grupa mēs uzkāpjam kalnos, tur apmetamies kempingā. Es esmu ar savu puisi. Nākamais rīts. Notiek kaut kāda apšaude vietējā kempinga veikaliņā un mēs ar puisi ņemam nopietnu dalību tajā. Visus pārējos tūristus jau bandīti ir apšāvuši un izskatās, ka arī manam puisim jau ir trāpīts. Es skrienu ko kājas nes. Esmu jau pie kalnu upītes, kura tad kad nācām uz kempingu bija neliels strauts, tagad jau man ir jārāpjas ar pēdējiem spēkiem tai pāri. Straume ir dikti spēcīga, turos pie kaut kāda koka, kas ir slidens. Straume gandrīz mani pievar, bet es ar pēdējiem spēkiem turos un noturos. Tieku pāri upei un šķiet esmu izglābusies. Nākamais ko atceros, es runāju ar sava puiša sievu, izrādās, ka esmu kaut kāda policiste un tas ir bijis mans uzdevums, izsakot bandu utt. Puisis arī ir no policijas. Bet galvenais jau nav tas, galvenais, ka viņa sieva man vicina gar degunu bildes, kur esam nobildēti treilerī, kad iznākam no tā pēc kopā pavadītas nakts. Protams, lai maskētos mums bija jāizliekas par pāri, jādzīvo vienā treilerī, bet puisis saka: „es jau piecus gadus esmu tavs kolēģis un pēdējos divus gadus es tikai par to vien domāju, kā būt kopā ar tevi”. Un jā, protama lieta, šī ir bijusi tā liktenīgā reize, kad ne es ne viņš nav noturējies pretī kārdinājumam.
  Aizverot acis es vēl tagad varu atcerēties bīstamo upi un sajūtas, ka gandrīz tā mani aiznes. Un manu samīlējušos acu skatienu uz šo puisi.
  P.S. par iepriekšējo epizodi esmu uzzinājusi, ka ir gan tādas gan tādas ļaužu domas. Vieni domā, ka nav iespējamas attiecības bez emocionālas piesaistes, daži domā, ka labāk nesasaistīties emocionāli ar nevienu, bet tas arī nozīmētu, ka neesi cilvēkveidīgais. Mans secinājums ir tāds: mēs esam radīti, lai ciestu. Pat ja ir iespēja neciest, mēs tad domājam, ka esam bezjūtīgi un labāk izvēlamies ciest. Bāc…Tātad es neesmu vienīgā cietēja :D
• 0 commentsLeave a comment