January 14th, 2011

• Epizode Nr.9
• 1/14/11 11:52 am
• Uznācis ir darbīgais laiks darbā. Darbā darāmais jādara…. Darāmais bez darīšanas nedarās. Tātad kur es paliku:
  Tirpas pārskrēja pār muguru.
  „Kā tev ir gājis pa šo laiku?” – jautājums skanēja tā it kā viņš būtu atvaļinājumā aizbraucis uz laukiem un tagad atgriezies, mierīgs, atpūties, gatavs tālākai dzīvei.
  „Man…kā man varēja iet?! Kādēļ tu esi šeit?” – bija jājautā tieši, mani tiešām nekas cits vairs neinteresēja.
  „Tādēļ, ka tu te esi.” Tas skanēja pārāk vilinoši. Manis dēļ… kādēļ mani tas saistīja tik ļoti, ka atkal nodevīgās tirpas pārņēma manas maņas. Es nopurināju tās no sevis. Nē, es neļaušos. Nebūs nekāda pielabināšanās. Es vēl saprastu, ka to varētu darīt cilvēks, bet ne jau viņš. Šitas nebūs viens no tiem lētajiem seriāliem, kur meitene gadiem ilgi gaida, kad atnāks viņas iecerētais. Un tad vienā saules pielietā dienā (labi, šodien ir saules pielieta diena) atnāk viņš, metas viņai pie kājām un lūdz piedošanu par viņai nodarīto, par visu to sāpīgo kas ir bijis un viņi dodas saulrieta atblāzmā kopīgajā un laimīgajā nākotnē un nedod dies’ vēl uz motocikla. Nekā nebija, būsi par daudz sacerējies. Un es visu laiku aizmirsu to, ka viņš nav viens no mums.
• 0 commentsLeave a comment