January 7th, 2011

• Epizode Nr.6
• 1/7/11 02:05 pm
• Baltas svītas, melnas svītas. Tas tak ir pilnīgs dzīves atspoguļojums. Paskatos un ir skaidrs, kādēļ cilvēki vairāk uzsver slikto nevis labo. Tak netīrumi uz balta labāk izceļas. Melnais jau ir pats par sevi, tas vienkārši ir. bet baltais, to vienmēr var pamanīt pirmām kārtām uz melnā, otrām kārtām uz tā arī var pamanīt melno. Šodien gan paskatoties ārā, liekas, ka baltais ir pārņēmis visu….Lai kā, man ir baltais, ir baltais man apkārt, manī ir baltais, to jau biju pazaudējusi, bet atkal esmu atguvusi. Kā saka Sprīdītī, mana zelta oliņa ir jānospodrina, tātad jāķeras pie spodrināšanas.
  Man gan gribētos spodrināt to ar ko smieklīgu un jautru. Kad negaužos par dzīves jēgu vai mīlestības problēmām, esmu riktīgi jautrā. Man gan vajag katalizatoru parasti, kādu kas mani pamudinātu uz jautrošanos. Es atceros, kā rakstīju vēstules draudzenei, es varēju aprakstīt kādas 3 A4 lapas no vienas un otras puses smalkā rakstā, un viņa bija sajūsmā par manu ārdīšanos uz papīra. Būs jāsaņemas un jāsāk ārdīties atkal. Jāraksta viss iespējamais. Man patika rakstīt tās lietas, kas ikdienišķi notiek, kā tagad, ka man fonā skan Seal Kiss form a rose, (es skatījos Windows media playerī, lai pareizi angliski uzrakstītu nosaukumu (arī pleijera nosaukumu man nācās skatīties)), sarakstos ar blakus sēdētāju skaipā, jo darbā attiecības ar kolēģiem ir vienkārši katastrofālas, tādēļ pat ar blakussēdētāju jāsarakstās. Šobrīd mēģinu viņu pārliecināt, ka bosene saka vienu teicienu, bet kolēģe nepiekrīt, ka būtu ko tādu dzirdējusi. Ik pa laikam pārskrien pāri tirpas par skatu, ko redzēju. Viņš (jā protama lieta, par ko gan citu varētu man pārskriet tirpas), redzēju viņa acis uz sekundes simtdaļu (zinājāt, ka iemīlējušies cilvēki var viens uz otru tik ātri paskatīties, ka citi nemaz nepamana, acs tik ātri darbojas, ka tas ir viens zibsnis, es uzzibināju skatu, man šķita, ka viņš ar, bet tādu vienaldzīgu).
  Jā pie kā es paliku, mana verbālā caureja tātad turpinās. Darbs mani laikam šodien pilnīgi nesaista, to es jūtu, esmu tikai te, wordā (lai būtu tildes labotājs) ņemos, lai man un kādam no jums, ja jūs esat, būtu jautrāk. Tātad pie kā es paliku, man pretī sēdošais puisis tikko pastāstīja, ka ir ko vinnējis. Dikti priecīgs bija, es nenoskaudu, ir lietas, kuras es neskaužu. Tagad mēģināju atcerēties, ko es noskaužu un nedomāju, kādēļ kādam tā veicas. Es atcerējos, ja mani nenovērtē darbā, tad gan es esmu dikti bēdīga. Ja kāds tiek novērtēts augstāk un man liekas, ka es esmu pelnījusi tik pat. Bet tas tā…
  Kas vēl un vispār kurš gan tik daudz varēs izlasīt. Es parasti tik lēni lasu (man labāk patīk skaitļi), ka lieli blāķi arī cibā mani nobeidz jau pirmajā rindkopā. Bet neba jau es rakstu, tikai lai jūs lasītu.
  Nu viss manaptrūkās, aptrūkās rakstāmais. Jāsāk domāt ko es domāju. Tā…. Par ko es vēl gribu parunāt? Tā….tikai nesakiet, ka man ir jāsāk strādāt, jau ir 14:00 un piektdiena, kāda vēl strādāšana. Nu labi jau labi, turpināšu pelnīt savu dienišķo maizi.
  P.S. šodienas epizodi gribēju veltīt vīriešiem, bet labāk nerunāsim par slikto, man tak ir labs garīgais :D :D :D
• 0 commentsLeave a comment