Esmu jau nepieklājīgi labu laiku iesprūdusi tādā, kā amēbas stāvoklī. Neko negribu, nekas nepatīk, neko nevajag, nekam arī tā baigi neticu, nekas īpaši neiepriecina... Nu tā, kā amēba. Tāds puņķveidīgs radījums slīdu pa dzīvi bez īpašām ambīcijām. Ir divi varianti - vai nu esmu beidzot pierimusi pa dzīvi un man vairs nav nevienam nekas jāpierāda vai arī ir ziepes, kurām jau pat terapija vairs nepalīdz.

Es novērtēju absolūti visu, kas manā dzīvē ir labs, bet nepazīstu sevi jau labu laiku. Nē nu diezgan loģiski - jau veselu gadu vecās manis nav. Viņas vienkārši vairs nav. Ir kaut kāda cita čiksa un acīmredzot ar šo dāmīti, kas esmu jaunā es, neesmu vēl lāgā apradusi, iepazinusies un izpratusi. Zinu tikai to, ka viņa ir ļoti rāma īstenībā, sadusmot, satraukt un izbesīt ir grūti, bet kad/ja tas notiek, tad viņa griež cilvēkus un situācijas, kā ar nazi. Šņiks un viss. Nav. It kā nekad nebūtu bijis. Emocijas ir notrulinājušās. Spilgti redzu tikai dažas krāsas (metaforiski izsakoties).

Vēl interesanti ir tas, ka šī dāma grūti sadzīvo ar ziemu. Neparasti! Gribas sauli, vasaru, siltumu (karstumu nē, to gan dies' pas'), bet siltumu gan prasās, citādi seja pelēkzila un tas nebūt nekomplimentē pašapziņai.

Es tikai domāju vienu - amēba negribu būt. Nepatīk, bet močīt un sevi dedzināt, kā agrāk nedz gribu, nedz jūtu vajadzību. Tā nu es te sēžu kā tāda večiņa uz dzīves soliņa un skatos, kā laiks slīd garām...

Ak dieniņ, cik depresīvi izklausos, bet tā jau arī nav. Šo gribējās uzrakstīt vienkārši. Lai te ir un kalpo par pieturpunktu, kad vairs nebūšu amēba.