|
dazhreiz vnk nesaprotu..... tieshaam tas sagaadaa tik lielu baudu dazhiem - speeleeties ar citu juutaam! pazuud veertiiba tam, kas agraak bijis tik daargs.... diivaini... dazhreiz vnk paarnjem skumjas, kad iedomaajos, ka, iespeejams, tam, ko tagad saku, veelaak nebuus nekaadas veertibas... gribas noliist taadai mazai savaa pasaulee un nelikties par citiem vairs ne zinis, patureet to savu - miiljaako, daargaako - tikai pie sevis. nespeeju uzticeeties.... laikam...
p.s. shodien pusdienoju kaadaa tibetas kafejniicaa un aizdomaajos par nesen uzzinaato... izraadaas, ka man ir sargengjelis! nez kaads vinjsh/vinja ir?... ko domaa par mani, vai esmu taa veerta, lai mani sargaatu?... apbriinoju savu sargengjeli, nja.... diivaini - veel man pateica, ka divi cilveeki esot manii iemiileejushies, tas it kaa zvaigznees rakstiits... bet es neliekoties ne zinis, esot iegrimusi darbos... bet, kas gan man buutu jaadara! ja jau iemiileejushies, lai naak pashi.... nesaprotu.... vai tieshaam nespeeju to redzeet, ieveerot?... vai.... vai vienkaarshi taas visas ir muljkjiibas... bet vienalga ticu.... |