Es rīt iešu un smaidīšu bildei, kuru pēc divdesmit gadiem izvilkšu un par kuru kādreiz smaidīšu, jo viss taču reiz beidzas, viss ir pa posmiem, kā sarunas manā arhīvā, pirms gada vai diviem, kad vēl ne viss man bija ekrāna četrstūrī, kad es iemīlējos vietā, uz kuru es nekad netieku un viss, ko tā man atstājusi, ir sakaltis zars no koka, ko toreiz atradu uz soliņa parkā u kurš man sāp, bet nevaru to izmest, es joprojām gaidu, kad tas varbūt pazudīs, varbūt es to nejauši salauzīšu, bet tā nenotiek, tas viss tur joprojām ir, trūd un smird, tad līst lietus un padara to atkal dzīvu, kā ziemas guļā esošu dzīvnieku, kurš pamodies, bet viss, ko tas atradis, ir bads, tukši plaukti un plika, zilumaina cerība uz kaut ko utopisku par to, ka kādreiz, kaut kur, varbūt, bet nekad jau nav un man pārdeguši drošinātāji, man nav manas narkotikas un es nekad nebūtu domājusi, ka cilvēks var dzist tādēļ, ka ilgojas tik ļoti, ļoti, ka sāp jau fiziski, un ilgojas pēc vietas, nevis otra cilvēka (kaut gan bieži arī pēc tāda), bet nekas, es audzēšu rētaudus zem ādas un katrs nākamais nē būs jauns slānis, un es ceru, ka varbūt kādreiz, pēc divdesmit gadiem, es vairs neilgošos un nesāpēs jau pierastais "nē", šodien vēl sāp, lai gan nav pateikts, bet es taču jūtu un dzirdu, un sāp atkal pa jaunam tās toreiz redzētās ielas, zari un soliņi.