Un es iešu atkal pasēdēt uz slapjiem dēļiem, zem lampas un pīpēšu kārtējo cigareti, bet tikai bez tevis, jo tu savu maģiskumu esi izsmēlis, man tevis vairs nevajag, brauc vien tālāk, man vienai ir labi, klusētājas mazie prieki galu galā, ļaujiet man palikt vienai pašai, man ir par daudz domu par daudz cilvēku atnāk un atkal aiziet un vienmēr aiznes sev kaut ko līdzi, kādu gabalu manas miesas, strēķīti domu un es jūtu, kā tās domas paliek viņos, pie viņiem, rādās sapņos, kamēr izdeg, izplēn un paliekas aizpūš rudens vējš, aizskalo kārtējais lietus, bet varbūt vienkārši tiem vairs nav man laika, jo es esmu tā, kuras noslēpumainā pievilcība ir izzināta, es esmu viena vakara meitene, viena vakara pastaiga pa vietām, kurās nekad nav būts un kurās vairs nav interesanti atgriezties, jo tur viss ir zināms un skaists tikai no ārpuses un tikai tad, ja neskatās pārlieku ilgi.