O, jā, nupatās es varu atkrist mīkstajā gultiņā un gulēt līdz vieniem dienā. Meitene atradusies, tikusi mājās. Kredīta vairs nav, bet vismaz apziņa, ka viņa ir atkal drošībā sasilda un nomierina.

Mans lielākais trūkums - esmu pārāk atbildīga. Par citiem. Pat par svešiem. Un pārāk rūpējos, tā'dējādi galīgi pārkāpjot likumu ''be selfish''

Bet man gribās atpūsties un atvilkt elpu. Saritināties zem sedziņas un pačučēt, velns parāvis. Lai citi paši pavārās savās bedrēs. Lielā karote ir piekususi un vairs negrib nevienu ķeksēt laukā.
Viss...

Un kur paliek cilvēku atbildība?!