Dienas. Mēs savācam 25kg maisiņos. Pa vienam, pa vienam mēs lienam uz vēderiem. Pie dzelteniem pastniekiem, izlūgties kārtējo maisu.
Cik daudz no dienas ietilpst tais mūsu dzeltenajos tīkliņos? Un ja kādam ir kabatas..arī zem cepurēm liekam un zogam no citiem. Mēs uzvelkam septiņjūdžu zābakus un bāžam aiz stulmiem stundas, tik alkatīgi un draņķīgi. Varbūt tad mēs skrienam un lecam sienās, bet stundas un zagtais velk uz leju. Mēs ejam uz leju, sienas paņems visu, arī seju.
Skaitīsim ķieģeļus Ķīnas mūrī, lai nebūtu jālec pāri ikdienas krāvumam. Milzīgam kalnam ar dzelteniem plastikāta maisiņiem, kuru sānos dirn noplucis ''25'' un blakus čurn ''kg''. Bet ja būs jālec, neleksim pāri, nē, ne pāri, bet iekšā, meklēsim savus sazagos mirkļus. Žāvēsim tos, saberzīsim un izbērsim uz stiklotas rokas protēzes. Sadalīsim kā kokaīnu, tikai ne ar karti parasto, bet ar to dzīves caurlaidi, ko piedzimstot turam starp kājām. Un tad iešņauksim, jā, iešņauksim ziloņa devu, lai sagriežas pasaule, lai griežās kā sarūsējis karuselis Mežaparkā. Un dzirdiet, šņauksim caur izdobtām dvēselēm. Ne savām, tajās jau ie````ts, vilksim caur tām, kuras tīras un baltas mēs ikdienā mīcam maisos kopā ar zagtām stundām.
Līdz brīdim, kad varbūt mēs nosmaksim dzeltenā plastmasā, vai pazudīsim zem kravas ar 25 un +. Vai tam brīdim, kad kāda smirdoši piekakāta dvēsele mūs saberzīs, izbērs un iešņauks kā ziloņa devu, caur cita tīro dvēseli. Un tā uz riņķi vien, uz riņķi mēs lienam, pa vienam pie azbesta pastniekiem izlūgties savu centneru laimes.