Tik sūdīgu dienu sen nebiju pieredzējusi. Acu priekšā viss jau labu laiciņu peld, Ibumetins skalojas kaut kur virzienā uz augšu. Nenormāla sajūta. Nereāla. Tā kā autopilots būtu ieslēdzies. Un pats trakākais, ka kuņģis kauc aiz izsalkuma, taču jebkura pārtika drīz vien emigrē atpakaļ pa to pašu galu.

Nu kā lai vēl domā par kaut kādu dāvanu, ēšanu (!!!) un kur nu vēl dzeršanu.

Jā, un es ciešu. Žēlojiet un mīliet mani.