Sapņoju, ka pasaule ir tāda, kā filmā Diena Pēc Rītdienas, viss ir tukšs un izmiris, esam tikai mēs sčetri, - es un vēl kaut kādi cilvēki, kuru sejas mainījās, un mēs gājām iekšā lielveikalos, ņēmām grāmatas un vēstuļpapīru, grābām aploksnes, vecus vīnus, drēbes un stūķējām kabatās dārgakmeņus, pildspalvas, visu, ko sirds kāroja, visu, kas bija un nebija piesiets un tad mēs mazā Pežō traucāmies pa kaut kādu ceļu nenormālā ātrumā, pāri laukiem, manuprāt, ziedošu apiņu laukiem, uz kaut kādu vietu pie ezera, kur bija māja, tāda divstāvu koka, kuras pagalmā mēs iebraucām, lai slēptos no kaut kā. Mēs nebijām paņēmuši pārtiku. To es sapratu pēc pamošanās.