Ja tev nav drauga(vai daudz draugu, daudz naudas, daudz brīva laika) un līdz ar to tev nav romantisku svečainu vakaru, braucienu uz laukiem ar pirtiņu un suņiem, kaķiem un teliņiem, nav gājienu uz izstāžu atklāšanām, par kino, teātri vai operu nemaz nerunājot, tev nav garu pastaigu un sarunu, smieklu un kopīgas nākotnes plānošanas..
..vismaz tehnoloģijas uz mirkli palīdz sajusties labāk. Virtuāli labāk.
Es jau diezgan sen biju aizdomājusies, ka Laimes mašīna no Bredberija "Pieneņu vīna" ir dators ar interneta pieslēgumu. Tas arī var tev parādīt Parīzi, Londonu, Romu un piramīdas, atskaņot mūziku un rādīt saulrietus, kas nekad nebeidzas (pie smaržām gan vēl jāpiestrādā). Un pēc pārmērīgas lietošanas tas sakarst. Diezgan skumji. Bet tev vismaz ir virtuāli draugi, sarunas ar ekrāna starpniecību, krietni daudz jaunas informācijas, filmas un seriāli vai elekroniskas grāmatas laika īsināšanai. Arī darbs. Iepazīšanās ar pasauli katru dienu, neizejot no mājas.
Bet ja ar to aizraujas, tev ir arī brilles, bāla sejas krāsa, muguras sāpes vai hemoroīdi.
"— Leo, tu kļūdījies, aizmirsdams to, ka agri vai vēlu pienāks mirklis, kad mums no šīs kastes būs jāatgriežas pie netīriem traukiem un neklātām gultām. Protams, kamēr mēs sēžam tur iekšā, saulriets ilgst gandrīz vai mūžību un gaiss ir smaržīgs un glāsmaini silts. Viss ilgst, ko vien vēlamies paildzināt. Bet mājās bērni gaida pusdienas, drēbēm jāpiešuj pogas. Un bez tam — atklāti runājot, Leo, saki, cik ilgi var vērot saulrietu? Kam ir vajadzīgs, lai tas nebeigtos? Kam vajadzīgs pastāvīgs siltums? Kam ir vajadzīgs mūžīgs aromāts? Vai pēc laiciņa to vairs kāds jūt? Labāk, lai saulriets ir minūti, divas. Bet pēc tam lai atkal seko kas cits. Tāda nu vienreiz ir cilvēka daba. Kā tu to varēji aizmirst, Leo?"
..vismaz tehnoloģijas uz mirkli palīdz sajusties labāk. Virtuāli labāk.
Es jau diezgan sen biju aizdomājusies, ka Laimes mašīna no Bredberija "Pieneņu vīna" ir dators ar interneta pieslēgumu. Tas arī var tev parādīt Parīzi, Londonu, Romu un piramīdas, atskaņot mūziku un rādīt saulrietus, kas nekad nebeidzas (pie smaržām gan vēl jāpiestrādā). Un pēc pārmērīgas lietošanas tas sakarst. Diezgan skumji. Bet tev vismaz ir virtuāli draugi, sarunas ar ekrāna starpniecību, krietni daudz jaunas informācijas, filmas un seriāli vai elekroniskas grāmatas laika īsināšanai. Arī darbs. Iepazīšanās ar pasauli katru dienu, neizejot no mājas.
Bet ja ar to aizraujas, tev ir arī brilles, bāla sejas krāsa, muguras sāpes vai hemoroīdi.
"— Leo, tu kļūdījies, aizmirsdams to, ka agri vai vēlu pienāks mirklis, kad mums no šīs kastes būs jāatgriežas pie netīriem traukiem un neklātām gultām. Protams, kamēr mēs sēžam tur iekšā, saulriets ilgst gandrīz vai mūžību un gaiss ir smaržīgs un glāsmaini silts. Viss ilgst, ko vien vēlamies paildzināt. Bet mājās bērni gaida pusdienas, drēbēm jāpiešuj pogas. Un bez tam — atklāti runājot, Leo, saki, cik ilgi var vērot saulrietu? Kam ir vajadzīgs, lai tas nebeigtos? Kam vajadzīgs pastāvīgs siltums? Kam ir vajadzīgs mūžīgs aromāts? Vai pēc laiciņa to vairs kāds jūt? Labāk, lai saulriets ir minūti, divas. Bet pēc tam lai atkal seko kas cits. Tāda nu vienreiz ir cilvēka daba. Kā tu to varēji aizmirst, Leo?"