tiešām, viss superīgi. sabiedriskās dzīves aktivitātes mani nekrata, kur nu vēl lai par to klabinātu. savukārt viss aizraujošais.. šķiet, apzinos sava ego izmēru un tapēc nav motivācijas vēl to briedināt daloties prātu spridzinošajos piedzīvojumos ar citiem.
vienīgā motivācija pierakstīt varētu būt vēlme atcerēties, taču no otras puses, ja tas ir kas svarīgs, tad to atcerēšos tāpat. ha-ha, ēd šo!

Vāgneram arī nav teksta