Tue, Feb. 23rd, 2021, 05:19 pm
Drausms, skumjš sapnis

Sapņoju, ka esmu tā, kas esmu, dzīvoju šajā pašā mājā, bet vīrs man ir gluži cits. Viņš bija paīss, diezgan tukls, nedaudz jau plikpaurains, lai gan es neteiktu, ka viņam trūka šarma. Es zināju, ka mīlu šo sapņa vīru, lai gan viņš pēc izskata nu galīgi nelīdzinājās manam īstajam vīram. Pēc rakstura viņi likās diezgan līdzīgi.
Jaunajā gadā bija tikusi rīkota loterija, kura sekoja dažādiem notikumiem pasaulē, lai noteiktu, kurš uzvarēs. Katram dalībniekam bija numurs, un tika vērots, piemēram, ja 7. jūnijā Antarktīdā ir dienvidblāzma, tad tālāk iet pāra numuri, ja nav, tad nepāra, un līdzīgi. Tā katrs visu gadu varēja sekot, līdz grupiņa sastāvēja no trim cilvēkiem. Vecgada vakarā no tiem izlozēja uzvarētāju. Šajā sapņa pasaulē bija tā, ka katru gadu loterija savāca enerģiju no visas pasaules, no katra cilvēka, kas piedalījās, lai piepildītu kāda kvēlāko vēlēšanos. Vairāk piepildīt nevarēja, jo tad kāds varētu nomirt, bet vienu pašu varēja izdarīt bez briesmām.
Piedalīties varēja ikviens, un vairums to arī darīja, bet vēlēšanos nevarēja norādīt - tā tika uzzināta, izvelkot dziļi no dvēseles. Ja pašu kvēlāko piepildīt nevarēja vai tā bija pretlikumīga, ņēma nākamo, un tā līdz tai, kura atbilda konkursa noteikumiem. Es, protams, piedalījos, bet piedalījās kādi 4 miljardi cilvēku. Neviens jau daudz necerēja. Tomēr šogad es neizkritu ne pirmajā, ne piecpadsmitajā, ne arī priekšpēdējā kārtā, un visu gadu vēroju, kā palieku potenciālā uzvarētāja grupā, līdz pienāca vecgada vakars, un es uzzināju, ka esmu laimīgajā trijotnē. Abi ar vīru pirmo reizi pieļāvām, ka es uzvarēšu.
Tas gan viņu darīja nervozu, jo vīrs zināja, ka man ir dīvainas noslieces. Tomēr neviens, pat es, nezinājām, kura patiesībā ir mana kvēlākā vēlēšanās. Neviens to droši nezināja. Pasauli iznīcināt man neļāva loterijas noteikumi, bet kas vēl slēpās manā sirdī? Es ierados loterijas rīkotāju priekšā, visa pasaule aizturēja elpu, kad mēs vērojām pēdējo cēlienu - tika mesta liela, skaista oša lapa, un tā nosēdās uz cipara "2", kas bija mans. Tajā pašā mirklī ikviens loterijas dalībnieks juta pavisam niecīgu savas enerģijas daļiņu aizlidojam projām, un tās visas apvienojās manī.
Bieži pārmaiņas notika kaut kur ārpusē, piemēram, uz mana vārda varēja parādīties milzīga māja laukos, vai nauda kontā, vai vēl nez kas, bet šoreiz vēlēšanās piepildījās visas pasaules ekrāniem piekalto acu priekšā. Man piebīdīja jau iepriekš sagatavotu spoguli (jo gadījās, ka pārmaiņas skāra ķermeni, piemēram, kāds bija atkal jauns, vai viņam atauga roka, vai līdzīgi). Es skatījos uz tēlu, uz kādu biju skatījies spogulī savā iekšējā pasaulē jau gadiem. Manā priekšā bija šis garais, maskulīnais, bet elegantais vīrietis ar garajiem, tumšajiem matiem un silti brūnajām acīm. Paskatījos uz savām jaunajām rokām, kā iztēlē to jau sen biju darījis. Perfektas, lielas, muskuļainas, un jā, noteikti kādus gadus jaunākas.
Pasaule droši vien smējās par manu muļķību un nožēloja, ka vēlme piepildīta kādam, kam tā ir muļķīga, bet neviens jau to nevarēja kontrolēt. Arī mans nelaimīgais vīrs nevarēja. Devos mājās loterijas rīkotāju sagatavotās drēbēs (ja nu kas tāds notiktu). Vīrs mani sagaidīja ieplestām acīm. Nezināju, ko tagad teikt vai darīt. Neskatījāmies viens uz otru.
Nākamās dienas pagāja ļoti dīvainā stāvoklī. Viņš teica, ka mēģinās pierast un šķirties uzreiz netaisās, bet redzēju, ka vīram ir grūti. Tā kā viņš bija heterofleksibls, es biju cerējis, ka mans nenoliedzami burvīgais izskats viņam varētu tomēr patikt, bet likās, ka vīrs pat īsti nespēj to apskatīt kā nākas.
Vienu dienu devos vannā, jo gribēju relaksēties un labi aplūkot savu jauno miesu. Iedarbināju burbuļvannu (kurai īstenībā nav korķa, bet sapnī tā darbojās), sadedzu sveces, iededzu smaržkociņu. Relaksējos, vērojot to, ko visvairāk biju kārojis, bet kas šobrīd likās visai neskaidri vērtējams. Vai tiešām tas bija tas, ko es visvairāk gribēju? Nebija tā licies. Vai arī visas citas manas lielās vēlmes bija tik slepkavnieciskas, ka neiederējās loterijas noteikumos? Pārlaidu savu lielo, stūraino, bet slaido plaukstu pār muskuļaino plecu, sapurināju taisnos, tumši brūnos matus, kas likās kā dramatiska parūka, jo dzīvē tik biezi, spīdīgi un perfekti mati bija retajam. Protams, ja es gribēju būt vīrietis, tad es gribēju būt šāds. Katrs, kas gribētu citu izskatu, izvēlētos kaut ko līdzīgu - ideālu.
Tad es pamanīju, ka vīrs mani pa durvju šķirbu vēro. Nopriecājos, ka varbūt tomēr viņu nedaudz kārdinu, bet viņš atrāvās no durvīm un pazuda. Un tad es sapratu, cik šausmīga ir mana vēlēšanās, kad tā ir piepildījusies. Protams, ka es viņu kārdināju, jo arī vīrs gribētu šādi izskatīties. Iepriekš es biju parasta, paresna, 35 gadus veca sieviete, bet tagad es biju aptuveni 27 gadus vecs, fantastisks, gluži reāls, bet tomēr gandrīz vai kā izdomāts vīrietis. Manā izskatā nebija nekā gluži nereāla, bet ticamība, ka tas, kas rosās muļķīgas sievietes smadzenēs, tiešām sakombinētos šādā perfektā kombinācijā, bija mikroskopiska. Dzimuma maiņai nebija nekādas lielas nozīmes pašai par sevi. Es vienkārši nebiju iedomājies, ka arī vīrs gribētu nebūt resns, plikpaurains un maza auguma, ar rukša purniņu. Ka viņam skatīties uz mani ir drausmīgi. Lai cik mēs negribētu būt toleranti un teikt, ka izskatam attiecībās nav nozīmes, tas taču tomēr ir tikai politkorektuma jautājums. Protams, ka tam bija nozīme.
Vīrs bija apprecējis kādu, kas likās viņa "līgā", un vualā, te nu bija kaut kas, ko viņš vienmēr bija apskaudis citos vīriešos, un tagad pat paša sieva bāza viņam to degunā. Smagi nopūtos un pieņēmu, ka neko tur darīt nevarēja. Tas nebija retums, ka vēlēšanās kaut ko izjauca, to mēs visi zinājām. Uzmanies, ko vēlies.
*
Es nedomāju, ka tā tiešām būtu mana dziļākā vēlēšanās, bet kas to lai zina. Pat sapnī visi zināja, ka mēs īstenībā nezinām, un varam arī pēc tam nožēlot.

Wed, Feb. 24th, 2021, 11:08 am
[info]lietuveens

Spēcīgi. <3