Tue, Sep. 29th, 2020, 11:48 pm
Histērisks prieks

Šodien es izstiepu tādus muskuļus, kas bijuši nedabiski savilkti jau 30 gadus. Izjutu, ka mans ķermenis nav moku rīks un ienaidnieks. Vienkārši kustējos un jutu, ka... kustās? Es iepriekš domāju, ka nespēju apsēsties sev uz papēžiem dievlūdzēja pozā, jo man ir pārāk resnas ļeškas, bet mulsināja, ka bildēs pat daudz resnāki cilvēki var tā apsēsties. Man palika vairāki centimetri no papēžiem līdz dibenam. Pēc šodienas staipīšanās es tāpat vien apsēdos tādā pozā un... sajutu papēžus zem dibena. Man visi kāju muskuļi ir bijuši tik saspringti un savilkti VIENMĒR, ka savilktais muskulis vienkārši neļāva man saliekt kāju līdz galam.
Es tomēr varu taisīt špagatu, ja pareizi iesildos, varu taisīt VISAS jogas pozas, kuras agrā bērnībā varēju. Man nekas nekur nesāp un nepatīkami nevelk, izņemot to vienu sastiepto muskuli. Mans ķermenis kustās tā, kā es tam lieku, nevis ir brīži, kad man skolotāja saka - dari tā, bet es saku, ka nevaru, un man uzbļauj, ka tā "visi" var. Bet es taču nevarēju! Nu fiziski nevarēju izdarīt tās lietas, kas citiem ir normālas, lai gan kāpēc - tur man diagnozes vēl joprojām nav. Lai neatrautos papēdis no zemes varēju pietupties kādus 5cm. Dibens vienmēr uz atpakaļu, gurnus nekādi nespēju dabūt uz priekšu, kā vajag vēderdejām, skolotāja jau dusmīga, it kā es neklausītu, bet es taču nevaru! Un neviens nepaskaidro, ko man darīt, lai es varētu. Trakākajos krīzes brīžos man figūra bija tāda kā viktorijas laika kleita ar milzīgo, atšauto pakaļu. Vēders uz priekšu, dibens atpakaļ, visa mugura savilkta kā krampī, un man saka - iztaisno. Ej taču normāli. Nostājies pie sienas un pieliec muguru visā garumā pie sienas, un tā turies, bet man sajūta kā stingumkrampju slimniekam. Es NEVARU. Man ir dibens un pleci pie sienas, un tad milzīga šķirba. Un ja vēl tā būtu vienmēr, bet nē. Dažreiz izliekums mazāks, citreiz tik traģisks, ka mugura gandrīz lūst pušu, kad mēģinu staigāt. Vienu dienu varu noiet 20 km, citā 20m ir par daudz.
Un tagad, kad es klausos... nu jā, kā gluži traka, es klausos savos garos - pavadoņos. Tas ir pat pret MANIEM principiem, jo es vienmēr kā ragana, šamanisma praktizētāja teicu, ka veselības jautājumos jāklausa ārstiem un zinātniekiem. Ka nefizisko, piemēram, bungu sišanu, akmeņus, nekaitīgu dūmu kvēpināšanu - jā, lūdzu, papildus ārsta norādēm, bet šādos jautājumos visu pēc fizioterapeita norādēm. Un kur tas mani noveda? Pie tikai vēl lielākām ciešanām un pazemojuma, jo man tikai teica stiprināt muskuļus. Es stiprināju un stiprināju un viņus savilka tikai šausmīgāk.
Es esmu apjukusi, es pati nesaprotu šo situāciju, bet fakts nu vienreiz ir vienkārši neapstrīdams - es esmu izdziedēta caur ezotērisko pusi, fiziski nevis emocionāli, lai gan abējādi. Es šodien histēriski raudāju par to, ka man kustās kājas. Kā cilvēkam. Kā parastam cilvēkam, tā uz visām pusēm, bez sāpēm. Ka es varu atliekt muguru un arī saliekt uz priekšu, un man nesāk reibt galva, jo kaut kur ir tā sarauts, ka smadzenēm trūkst skābekļa. Ka es varu vicināt rokas uz visām pusēm un man tāpēc nav jāģībst. Ka es varu ieelpot ar visām plaušām, un man tūliņ nesāk tirpt pleci un kakls. Ka es apsēžoties droši turu papēžus pie zemes, nevis ik pa minūtei pieķeru sevi, ka papēži ir gaisā, it kā man būtu augstpapēžu kurpes, jo muskuļi burtiski tā raujas, ka kājas ceļas augšā no zemes. Es varu pamosties un pleci man nav pie ausīm. Man naktī galva stāv uz spilvena nevis pa pusei karājas gaisā, jo kakla muskuļi uzskata, ka galva ir jātura arī tad, kad tā ir uz spilvena.
Es to nesaprotu. Es no sirds nesaprotu, kā es to izdarīju, kā es sāku pildīt vingrojumus, kādus nezinu, bet kas palīdz tik ļoti, ka es jūtos veselāka un stiprāka savos pusmūža 35 nekā tad, kad man bija 15 vai 25.
Es varu tikai pateikt paldies tam, kas man ir gari, Zvaigžņu Dieviete, God Herself, citiem zemapziņa vai vēl nez kas. Es laikam vēl daudzas reizes raudāšu, paceļot kāju no zemes bez tādām sāpēm, no kurām citi vārtītos pa grīdu un sauktu ātros, bet es smaidīju un gāju tikai uz priekšu. Un tad, kad bija vēl sliktāk, domāju tikai par nāvi, kas likās vienīgā pestīšana no sāpēm un nemitīgā pazemojuma, ka es taču esmu vesela.
Atceros, kā bērnībā situ asu ķieģeļa lausku pret ceļgalu, lai būtu asinis, varētu pateikt, ka nokritu, tagad sāp, nevaru krāmēt malku. Šķēlu bez mazākajām problēmām, kamēr asinis lija pār stilbu. Tas bija nieks salīdzinājumā ar to, kā es jutos. Lika apsaitēt un krāmēt vienalga. Citreiz vienkārši pasīvi agresīvi izrādīja, ka es nekam nederu, ka slinka un muļķe, un iztēle pārāk liela.
Varbūt jā. Varbūt man iztēle tagad ir tik liela, ka es tās izdomātās mokas varu aizdomāt projām. Kāpēc? Nezinu, jo ārēji nekas nav mainījies. Es teorētiski varētu tāpat dzīvot vairāk sprāgusi nekā dzīva. Vienīgā atšķirība ir tur, citur, tajā, ko nevar redzēt. Un tas ir tik tiešām mulsinoši, ar visu manu pārdabisko raganas pieredzi. Varbūt "viņi" man tiešām bija iestāstījuši, ka esmu slinka, nederīga, pretīga savā vājumā. Kad es to atmetu un pati sev pateicu - nē, uz 100% tas ir pa īstam un tu esi slima nevis slinka, tad arī atradu risinājumu.
Tas ir skaisti līdz asarām, kas laikam nerimsies v ēl gadiem. Ne aiz skumjām par pazemojumiem un zaudētiem gadiem, bet aiz prieka un dzīvības spēka.

Fri, Oct. 2nd, 2020, 12:56 pm
[info]neetiski

<3