Mon, Sep. 28th, 2020, 02:53 pm
[info]tethys_: Kačaka prieki, tu apsēstais Ishak

Pirms pāris dienām cēlu augšā matraci, ko nebija bijusi vajadzība kādu laiku cilāt. Mums te stāv istabā it kā lieks matracis, bet patiesībā viņš nav lieks, tikai tā izskatās, pret sienu atbalstīts. Divguļamais, salīdzinoši pasmags. Nekad jau nav bijis grūti pacelt, bet tomēr spēks bija jāpieliek, smuki jānostājas, lai vieglāk celt. Tagad ceļu, un paceļas gluži kā spalviņa. Man pirmā doma - kaut kas nav kārtībā! Apskatu matraci, bet kas tad tur var būt? Puse noplīsusi? Kaķi visu pildījumu izvilkuši ar visām atsperēm? Nu nav jau nekāda normāla izskaidrojuma. Nevaru saprast, kas notiek, līdz beidzot pielec - ne jau matracis ir mainījies, bet es :D
Kad no rīta staipos, tā tradicionāli ar saliektām rokām uz abām pusēm, jūtu bicepsu tā, kā nekad mūžā. Daudzas lietas, kuras izdarīt mājās varēju, bet tā pasmagi, pēkšņi kļuvušas tik vieglas. Es visu laiku domāju, ka spēcīgās muguras sāpes un ik pa laikam gultas režīms tikai tā vidēji daudz mani tur atpakaļ, bet tagad izrādās, ka es varu sasniegt tik daudz, ka pie vainas nav nīkulība un gribasspēka, motivācijas trūkums. Tikko kā es varu, tad arī daru to, ko vienmēr ir gribējies.
Es jūtos tik ļoti lepna uz sevi. Es vēl joprojām neesmu nekādā labā formā, jūtami labākā tikai salīdzinoši ar tiem, kas vispār neko nedara, bet es sevi salīdzinu ar sevi - un tur ir neiedomājams progress tikai dažu mēnešu laikā, kopš mani mazāk moka manas dzīves senais lāsts. Tagad galvenais prātīgi, vairāk nesatraumēties, sadziedēt līdz galam šo traumu, nepārspīlēt, uzmanīties, vai kur nesāk sāpēt, bet kopumā - tik uz priekšu.
Man vēl arvien ir smagais depresijas saasinājums un piecreiz dienā domas tā tikai griežas ap "nu nahren man visu šo, varbūt derētu lidojums no kādas augstas vietas", bet es diemžēl pie tādām domām, lai cik mokošām, esmu jau pieradusi. Pamokos, padīcu, bet īsti raudāt vairs negribu, un tad ņemu hanteles rokās un aizmirstos kustībā. Tas tomēr ir viens no labākajiem veidiem, kā aizmirsties, salīdzinot ar cukura ēšanu, alkoholu, tabaku, piepildījumu un pat baudu nesniedzošu maukošanos un citiem priekiem.
Šobrīd man šķiet, ka šai epizodei es tikšu pāri, un tas jau ir labi, jo ļoti bieži man rodas sajūta, ka tas ir viss, kas man atlicis - kamoliņā gulēt un nespēt darīt neko, kā tikai just emocionālas ciešanas, kurām nav iemesla vai jēgas, bet kuras vienkārši ir.
Nē, Ishak, es esmu domāta kaut kam labākam. Varbūt tikpat bezjēdzīgam, bet vismaz interesantākam.

From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: