Sat, Sep. 26th, 2020, 10:42 pm
Saiknes ar pagātni

Patīkams nogurums pēc aktīvi pavadītas dienas un jaukas ciemošanās pie mammas. Savā ziņā dīvaini, ka viņa brauca no Rīgas apciemot savu māti uz to pašu miestu un dzīvokli, un es tagad braucu no Rīgas pie viņas uz to pašu vietu. Un jā, abas vienojāmies, ka fakts, ka nekas mūs vairs nesaista ar Teiku, ir dīvains. Senāk man tur dzīvoja abi vecāki, sākumā kopā, pēc tam katrs savā dzīvoklī 5min attālumā, un vecāmamma. Tagad tur nedzīvo neviens, ko es pazīstu. Ne tajā mikrorajonā, ne vispār Teikā. Man vairs nav pilnīgi nekādas saiknes ar turieni, kā vien uz pašas robežas atrodas Alfa, kur pa retam iegriežos. Juglā man vismaz ir trīs dažādi ārsti, pie kuriem pareti dodos, un tur ir veikali, kur braucu iepirkties, bet Teikā man vairs nav nekā ko darīt. Droši vien ka reizi pāris gados es tur iegriezīšos, pastaigāt pa vecajām vietām, paskatīties, kas tur mainās...
Es tās savas vecās dzīvesvietas kaut kā nespēju uztvert kā tukšas, nesvarīgas. Vienmēr ir interese, kas tur notiek. Pat Āgenskalnā un Grīziņā, kur katrā nodzīvoju mazāk par gadu. Kad redzēju virsrakstu, ka Rūdolva ielā iebrukusi smagā mašīna, tas uzreiz izsauca emocijas. Pat nezinu kāpēc. Kāda man it kā daļa gar Rūdolfa ielu? Bet ir. Es kaut kā ļoti izteikti sevi jūtu apkārtējā vidē. Es savā ziņā ar to saplūstu, un šīs vietas kļūst par neatņemamu daļu no manas personības un iekšējās pasaules.
Piemēram, mātes dzīvokis. Tur senāk dzīvoja vecmāmiņa un es pavadīju vasaras tur. Tagad viss ir tik citāds, bet šodien skatos uz veco vannu, kuru mamma ir saglabājusi, un es saprotu, ka es tur pazīstu katru skrāpējumu, katru negludumu vannas malā. Es šo vannu atšķirtu no tūkstošiem citu it kā tādu pašu. Kā? Nezinu. Uzzīmēt es viņu nevaruun pateikt, kas un kā, arī nevaru, bet, skatoties uz viņu, es pēkšņi jūtu, ka tā ir liecība no tā senā laika, kad es biju maza maitenīte un šajā vannā mazgājos, izbaudīdama brīnuma sajūtu, ka pastāv vannas, silts ūdens un kanalizācija. Un pat īsta duša, tāda ar caurumiņiem, pa kuriem tek ūdens. Mājās jau nekā tāda nebija. Man pat bija vannas pīlīte, tiesa, padomju, zila, ar milzīgām, baisām acīm. Tā man vēl arvien ir kā vienīgais simbols no senajām rotaļlietām.
Un man nav skumji par to, ka vis ir mainījies. Mammai taču nav jādzīvo tādā dzīvoklī, kādā dzīvoja viņas māte. Tomēr tā vanna un vēl daži sīkumi, kā grīdas dēļu platums, iezīmējas kaut kur manī ar tādu īpašu "man pieder šīs atmiņas, un šeit viņas vēl ir tādas kā dzīvas". Tāpat kā Austrumu 5, kā Atpūtas iela 7. Tāpat kā Vangažu 30. Tāpat kā bākūžu 16. Kā Rūdolfa 1, kā Silciema 11, Kā Brīvības 26. Un kā vēl daudzas citas vietas. Skolas, koledža, universitāte. Darba vietas. Draugu dzīvokļi. Vairs neeksistējošais dārziņš Skanstē.
Citiem cilvēkiem, pēc sarunām spriežot, tas viss kaut kā tik dziļi neierakstās iekšā. Parasti tikai dažas svētākās, briesmīgākās, emocionālākās vietas un lietas, bet es gan esmu pilna šādu detalu, kas nesarūgtina, neiepriecina, pat it kā neko neierosina, bet viņas kaut kādā spēcīgā, specifiskā veidā tomēr mani neapšaubāmi dziļi skar.

Sun, Sep. 27th, 2020, 09:42 am
[info]vilibaldis

Rūdolfa iela 1... ironiski, bet šķēlums arī manā dzīvē.
Skaisti uzrakstīji.